Pasaka par Diegabiksi

1960. gadā Latvijas Valsts izdevniecībā ar Margaritas Stārastes zīmējumiem iznāca populārākais Žaņa Grīvas prozas darbs bērniem “Pasaka par Diegabiksi”. Pasakai ir vēl trīs atkārtoti izdevumi (1979, 1999, 2009). 1980. gadā tā iekļauta Žaņa Grīvas pasaku un stāstu izlasē “Lidojums”, bet 2014. gadā – Margaritas Stārastes ilustrēto pasaku krājumā “Zelta pasakas”.

“Pasaka par Diegabiksi” pirmoreiz publicēta žurnālā “Zīlīte” 1958. un 1959. gadā. Žanis Grīva šajā laikā jau bija pazīstams ar saviem stāstiem par Spāniju, lugām, kā arī romānu “Dzīvības ceļš”. Jau stāstos par Spāniju saskatāms pasaku un folkloras elementu izmantojums, piemēram, “Kalējs Deviņvīruspēks”, “Estramaduras avju gans”. Tomēr “Pasaka par Diegabiksi” ir Žaņa Grīvas pirmā literārā pasaka pirmskolas vecuma bērniem, kam sekoja vēl citi prozas darbi: “Pasaka par zelta brīnumskroti” (1963), “Pasaka par Skudri un Mīkstpēdiņu” (1965), “Bitītes Dūcenītes ceļojums” (1968), “Ho” (1970) un “Ziemeļblāzmas zemē” (1971).

SIŽETS, GALVENIE TĒLI UN KOMPOZĪCIJA

Grāmata vēsta par mazu bruņurupucēnu, kurš sava mazā un savādā auguma dēļ nodēvēts par Diegabiksi. Viņš vēlas redzēt pasauli un atrast tādu laimi, kura neprasa darba un pūles. Bravūrīgs un lielīgs, bruņurupucēns dodas pasaulē, cerot atrast laimi. Pa ceļam Diegabiksis sastopas ar dažādiem dzīvniekiem, dabas parādībām, kā arī pārbaudījumiem. Visi ceļā satiktie personāži (Akmens vecītis, Taciņa, Sirmais Kalns, Vardīte, Mākonis, Gārnis u. c.) rosina Diegabiksi doties atpakaļ uz mājām. Bet Diegabiksis ir spītīgs un no sava nodoma – iet pasaulē laimi meklēt – neatlaižas, tomēr, arvien vairāk iepazinis pasauli un nevarēdams rast sev vietu, viņš saprot, ka īstā laime rodama vien darbā un dzimtajās mājās.

Žanis Grīva darba izveidē izmantojis tipisko “pasaka pasakā” paņēmienu. Autors stāsta pasaku mazajam puisēnam Bibi vakarā pirms iemigšanas. Katru stāstījumu ievada neliels dzejolis, kas veidots kā īsa saruna ar puisēnu, pēc tam seko stāsts par kādu bruņurupucēna Diegabikša piedzīvojumu, pavēstot, ka turpinājums sekos nākamajā vakarā. Kopskaitā tie ir septiņi.

“Klāt ir vakars. Mazo Bibi,
Kamēr gultiņā tu migsi,
Vai tu atkal dzirdēt gribi
Pasaku par Diegabiksi?”
“Bibi, kur tu esi?
Gulēt nāc!
Es jau sen zem segas
Stāstīt sāc!”

Pirmajā vakara stāstā izstāstīts, kā Diegabiksis piedzima un kā viņš, vecākiem nezinot, aizgāja pasaulē meklēt laimi. Pa ceļam viņš satiek Akmens vecīti un Taciņu, kas viņu izved plašajā pasaulē. Otrā vakara stāstā viņš satiekas ar sirmo Kalnu un spēkojas pats ar savu atspulgu ūdens spogulī. Trešajā un ceturtajā vakara stāstā viņš iepazīstas ar Vardīti un dodas tai līdzi uz Ūdensrožu līci. Pa ceļam aizsargādams viņu no briesmīgākajiem ienaidniekiem – Ūdensžurkas, Ūdra, brūnā Zalkša. Piektajā stāstā – Diegabiksis nonāk pie Mākoņa un Gārņa, kas aiznes bruņurupucēnu meža biezoknī. Sestā vakara stāstā – Diegabiksis spēkojas ar Lauvu un satiek veiklo Zaķi, kurš viņam aizrāda, ka būtu jāsāk strādāt. Diegabiksis nonāk pie atziņas, ka laime ir darbā. Septītajā vakara stāstā – Brīnumputns un citi tēli palīdz Diegabiksim atgriezties mājās, dienvidu zemē siltas jūras krastā.

VĒRTĒJUMS KRITIKĀ UN RECEPCIJA

“Pasaka par Diegabiksi” kritikā tikpat kā nav aplūkota. 1961. gadā Andrejs Balodis žurnālā “Karogs” uzrakstījis īso recenziju, kurā raksta: “Bruņurupuča tēls latviešu bērniem ir pasvešs – tas, šķiet, atnācis autoram līdzi no Spānijas kauju laukiem, – bet tā raksturs pakāpeniski izveidojas tik tuvs un saprotams, ka bērni ne vien par to ieinteresēsies, bet pat iemīļos, jo sevišķi pēc tam, kad viņš dzīves pieredzē zaudē savu lielīgumu, atgriežas pie vecākiem un pievēršas darbam.

Dabas spēku un dzīvnieku personifikācijas, tāpat dažādie dīvainie un pārsteidzošie mazā bruņurupucēna piedzīvojumi, mazajos lasītājos neradīs nekādu šaubu, jo tie sasaucas jau ar dzirdētajām tautas pasakām un teiksmām. Jaunais, kas nāk klāt dabas un dzīvnieku aprakstos, vienīgi pavairos bērnu izziņas materiālu. Taču tas nav galvenais – uzsvars tāpat kā katrā grāmatā liekams uz to, kāda ir tās idejiskā un estētiskā iedarbība uz savu lasītāju.

Žaņa Grīvas darbs jāatzīst katrā ziņā par veiksmīgu un izdevušos, kas kuplina mūsu ne visai bagāto vismazāko lasītāju grāmatplauktu.” (Karogs, Nr. 5, 1961, 1. maijs)

“Pasaka par Diegabiksi” tulkota lietuviešu (1962. gadā, tulkojis Jonas Šimkus), krievu (1968. gadā, tulkojusi Svetlana Putniņa) un angļu valodā (1981. gadā, tulkojusi Tamāra Zālīte).

1969. gadā firmā “Melodija” izdots skaņu ieraksts ar Ģederta Ramana mūziku. Pasaku ierunājusi izcilā aktrise Vera Singajevska. 2006. gadā ierakstu studijā “Platforma records” skaņu ieraksts izdots atkārtoti.

“Pasaka par Diegabiksi” vairākkārt iestudēta arī Latvijas Leļļu teātrī. Vēl joprojām repertuārā ir 2017. gada iestudējums krievu valodā (režisors un dramatizējuma autors Māris Koristins).
Informāciju 2020. gada 7. decembrī sagatavoja Madara Eversone.

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.

Publisher

Latvijas Valsts izdevniecība

Type of publication

Book

Type of work

Original work

Author

Publishing year/ place

1960, Rīga