Brencītis

1967. gadā ASV ar skaistām gleznotāja Viestarta Aistara ilustrācijām un vāka zīmējumu izdotā rakstnieka Kārļa Ķezbera pasaka "Brencītis" ieguva Kārļa Goppera balvu (1968). Sarunā ar rakstnieku Valentīnu Pelēci 1967. gadā rakstnieks Kārlis Ķezbers teicis: ".. pabeidzu "Brencīti", stāstu par mazu, melnu, ļoti žirgtu kaķēnu, kas agri zaudējis mājas, tāpat kā grāmatas autors, un devies labāku pasauli meklēt, ieskrien visādās ķibelēs."

VIRZIENS, STRĀVOJUMS, PIEDERĪBA KUSTĪBAI

Kārlis Ķezbers ir viens no nedaudzajiem rakstniekiem (Jānis Širmanis, Mirdza Timma, Biminita Grunte, Irma Vīksniņa un citi) trimdā, kurš līdzās īsprozai un romāniem, rakstīja darbus jaunākas paaudzes lasītājiem trimdā, jo domāja arī par saviem bērniem Daci, Mārīti un Ziedoni, kuri auga svešumā un kuriem arī bija nepieciešama saistoša lasāmviela latviešu valodā.
Stāstījums par kaķi Brencīti pieder latviešu bērnu literatūras atzaram, kopā saaužot reālistiskā un fantastiskā vēstījuma slāni, ievijot kādus latviešu tautas pasaku vērtību lokus, nedidaktiskā formā jaunajam lasītājam stāstot par draudzību, godīgumu, savstarpējām attiecībām. Rakstnieks darbu nodēvējis par pasaku, taču tā nav uztverama kā tautas pasaka, kaut tajā rodamas arī kādas tautas pasakās sastopamas iezīmes, bet gan kā literārā pasaka.

SIŽETS

Galveno sižeta līniju veido dēkains stāsts kaķēnu Brencītis, kurš, klejodams pa pasauli, piedzīvo dažādus pārsteigumus, satiekas ar dažādiem zvēriem, iepazīstas ar citiem kaķiem un dzīvniekiem, sastopas ar cilvēkiem un pilsētas straujo dzīvi. Rakstnieks tēlojis dzīvnieku pasauli, kurā dzīvnieki sarunājas savā valodā. Vienīgais, kurš saprotas (saprot) Brencīti ir zēns Viesturs, kurš uz kādu laiku pieņem viņu savās mājas.

GALVENIE TĒLI, PERSONĀŽS, LAIKTEPA, KOMPOZĪCIJA

Stāstījums iedalīts trīs daļās, kas katra savukārt sadalās vairākas mazākās nodaļās.
Pasakas centrā ir Melnastīšu ģimene Kaķu ciemā un vecākais ģimenes kaķēns Brencītis, kuram jāpieskata savi jaunākie brāļi un māsas, kas mēdz izstrādāt kādus nedarbus, arī Brencītis labprāt parotaļātos, tomēr jūtas atbildīgs par jaunākajiem. Viņi visi dzīvo Kaķu ciemā. Literārā pasaka veidota pēc apļa kompozīcijas, atstājis mājas, izgājis daudzus pārbaudījumus, pieredzējis dažādas situācijas, pabijis svešumā (simboliski citās vietās / zemēs), novērtējis savas mājas, brīvību, sasmēlies gudrību (pieaudzis), kaķis Brencis atgriežas Kaķu ciemā, atzīstot, ka "Nekur nav tik labi kā mājās".
Kaķu ciemu Brencītis atstāj pēc nepelnīti saņemtā rājiena par nedarbiem, kurus paveikuši jaunākie ģimenes locekļi. Viņš jūtas aizvainots, nepelnīti sodīts un nesaprasts, un atstāj mājas, lai dotos lielajā pasaulē. Bet izrādās, ka mežam nav ne gala ne malas. Kaķēns nu ir viens pats lielajā un svešajā mežā. Sastop gan draudzīgus, gan arī baidīgus meža iemītniekus.Mežā viņš satiek lapsu māti Naniju, kas lišķīgi sola viņu adoptēt; pūci Ullu, kas iedrošina un sasilda zem sava lielā spārna; zaķu ģimeni, kas, nekad neredzējuši kaķi, sola tam pagādāt brokastis āboliņa laukā; sesku Matīsu, kurš ir pikts un nesaprot, ko kaķis dara mežā: "Kaķu vieta ir mājās pie cilvēkie. Tur viņus kautkādas, man nesaprotama iemesla dēļ tur un barp. Kāpēc baro? Viņi nekā neražo, tikai maisās pa kājām!..." (22.) Mežā sastop arī citus kaķus, tikai tie ir netīri, nekopti, rētaini, izplūkātu spalvu un nemaz nav draudzīgi, tomēr parunājušies, alejas kaķi pamāca, ka "ko gan kaķis viens lielajā pasaulē var sameklēt?" Un tomēr alejas kaķi paņem Brencīti sev līdz uz pilsētu, uz greizo garāžu - "Gan iemācīsies dzīvot! Te jau arī viņš, tāds mazs, aizies bojā. Mežs pilns lapsām, suņiem, citiem nelietīgiem radījumiem" (27.)

Tā kopā ar alejas kaķiem Brencītis nonāk pilsētā, kur viņam viss šķiet netīrs. Te viss ir jauns, pat ielu laternas viņam šķiet kā spoži mēneši, te jāuzmanās no automašīnām, suņu un kaķu ķērājiem, jāmeklē pārtika iztikai. Pilsētā Brencītis pieredz dažādus pārsteigumus un piedzīvojumus. Nav viegli sadzīvot ar klaiņojošajiem kaķiem, īpaši ar Asaku, labi, ka ir vecais Krišus. Labi, ka izdodas sastapt astoņgadīgo Viesturu, kuram ir vientuļi. Viņš mēdz paciemot alejas kaķus, Brencītis viņam iepatīkas, kurš pabaro ar sviestmaizi. Viesturs arī viņu izglābj no suņu asajiem zobiem. Izmucis no kaķu ķērājiem, Brencītis nonāk Viestura mājā, jo zēnam ir garlaicīgi vienam. Bet vai tēvs ļaus? - "Ja kaķis prot atrast sev vietu labā cilvēku ģimenē, tad viņam augu mūzu klājoties labi. Brencītim liekas, ka vērts izmēģināt laimi." (65.) Tēvs atļauj, bet zēnam būs par mazo kākēnu jārūpējas un viņš jāaizsargā. Kad Brencītis nodzīvojis pie Viestura jau vairākas nedēļas, zēnam sāk šķist, ka viņš sāk saprast, ko Brencītis saka. Kaut pie Viestura ir droši un labi, Brencītis tomēr atgriežas greizaja garāžā, kur gan viņa agrāko draugu vairs nav. Piedzīvojumi Brencītī ir atmodinājuši dēkainības garu, viņu vairāk vilina iela, piedzīvojumi un viņš pamet skaisto māju ar dārzu. Nonāk citu kaķu vidū un vidē, kur valda savi visai bargi likumi, savas hierarhiskas attiecības.

Otrajā nodaļā risinās notikumi kaķu armijā. kur nonāk arī Brencītis un sastop arī dažas agrākās paziņas. "Dienests nav nekāda joku lieta. Augu dienu jāvingro, jāskrien, jālien, jālec...," Brencītis brīdina Krišus. (78.) Bet visu kaķu armiju komndē ģenerālis Reinis. Armijā Brencītim neklājas viegli, viņš pat nonāk cietumā, turklāt ģenerālis stāsta, ka drīz pār pasauli valdīšot kaķi un visi tiem kalpos. Tam netic ne Brencītis, ne Krišus, jo "Katram pasaulē sava vieta - kaķiem, suņiem un cilvēkiem. Viss, par ko jācīnas ir, lai viens otram nedara pāri. Saproti?" (99.)

Trešajā daļā Brencītis ir atgriezies pie Viestura, bet viņš ar vecākiem dodas automobilī atvalinājumā pie lielajiem ezeriem, kur ir skaisti. Brencītim jābrauc līdzi. Pa ceļam sastop mazo sienāzīti, čūsku Ložņu, čipmankus (vāveres) un citus.
"Ezers atdzīvojies. Uzpūtusi rīta vēsmiņa un sakustinājusi līmeni. Visapkārt laipām čalo ūdeņi. Pie steķiem piesietas laivas, kas, viena ptret otru sitoties, savādi bunkšķ. Brencītis skatās ūdenī. Tur ir smiltis, zāles, zivis. Zivis! Kaķēns pieiet pie pašas laipas malas un skatās ūdenī. Tur viņas peld - pavisam sīciņas kā asakas; drusku lielākas; un dažas itin brangas, prāvām, apaļām mugurām." (123.)
Dzīve pie ezera Brencītim patīk, vien kaitina putni, kas mēdz viņu izjokot. Bet īsts izbīlis Brencītim ir no mežā sastaptās lāču Smagķepu ģimenes. Un tā atvaļinājums paiet un visiem jāatgriežas pilsētā. Bet Brencītis atkal nonāk kaķu barā, bet kaķu bars Reiņa vadībā dodas sirojumos uz Kaķu ciemu. Brencītis nu jau pēc kāda laika atkal sastop savus brāļus, māsas un mammu. Reinis un gangsteru banda grauj ciema ikdienu, zog, piesavinās, sludina, ka atbrīvojuši. Brencītis atminas, cik mierīga dzīve bijusi Kaķu ciemā pirms ieradusies Reiņa banda. "Te visi bija miermīlīgi un draudzīgi, satika savā starpā un viens otram palīdzēja, ja gadījās kādas grūtības, Bet tagad..." (162.) Viss iet uz postu, patvaļa. Brencītis saprot, ka palīdzēt cīņā pret Reiņa patvaļu varēs vien alejas kaķi. Brencītis dodas tos meklēt. Kamēr Brencītis ir projām, Kaķu ciemā neklājas labi. Reinis gan sludina, ka tagad valdot brīvība, bet tā nav. Bet Reiņa banda būvē kuģi. Pieredzēti dažādi ticami un neticami notikumi. Un Brencītis atgriežas dzimtajā Kaķu ciemā. Un viņu ievēl par ciema prezidentu.
"Kaķu ciemā iestājas mierīgi laiki. Brencītis ir taisnīgs un godīgs. Palaidņus soda, labos uzslavē un izceļ. Un, ja ticat, ka tas tā ir, katrā laikā varat aiziet uz Kaķuciemu un paši pārliecināties." (224.) tā noslēdzas šī pasaka.

Pasakā rakstnieks iestrādājis labu daļu satīras. Beigās tomēr Brencītis mūk atpakaļ uz Kaķu ciemu. Fantastikas, neiespējamā un neticamā elementus rakstnieks ievij lappusēs, kur Brencītis ar saviem četriem brāļiem iekļūst gaisa raķešu bāzē un vēlāk kopā ar kosmonautiem gaisa kuģī 48 stundās apriņķo ap zemi.
Kā jau pasakās mēdz atgadīties, arī šī pasaka par Brencīti beidzas laimīgi. Brencis, jau liels kaķis, atgriežas Kaķu ciemā, kur viņu ievēl par prezidentu.
Pasaka par Brencīti saista ar notikumiem bagātu fabulu, reālā dzīve kļūst pasakaina, savukārt pasaka iegūst realitātes nokrāsu, rakstniekam ievijot arī kādus satīriskus pavedienus.

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME

Stāsts par kaķi Brencīti radies 20. gs. 60. gados. Par tiešu ierosmi nav gūtas kādas ziņas, tomēr rakstniekam patikuši kaķi, viņam pašam arī allaž mājās bijis kāds kaķis. Viņš acīmredzot ir precīzi novērojis kaķu dabu, saskatot tajā arī kādas līdzības ar cilvēkiem. Tā tapis stāsts par dzīvniekiem, centrā izvirzot kaķi, savukārt pieaugušais lasītājs šajā stāstā spēj ieraudzīt arī kādas līdzības ar cilvēku pasauli, kamēr jaunajam lasītājam tas ir aizraujošs stāsts par dzīvnieku pasauli, attiecībām starp dzīvniekiem, to dzīvi un ikdienu.

FRAGMENTS
Ieskatam fragments no pasakas sākuma:
"Aiz ielas, kur beidzas pilsēta, aiz vietas, kur neiet vairs autobuss, pļavās, kur zied puķes un aug biezi krūmi, atrodas kaķu ciems.
Ja kāds gribētu ciemu sameklēt, tas viegli neizdotos, jo kaķi nav nekādi muļķi un necels ciemu, kur to varētu atrast nerātni puikas, suņi vai nelabi zvēri. Viss ir labi un gudri izdomāts. Ciems ir upes līcī, nogāzē. Visapkārt aug lieli, zaļi krūmi, aizslepjot glīti koptās, tīrās kaķu mājiņas no ziņkārīgām acīm. Bet vistuvāk lielajiem krūmiem, kur mazām, mīkstām ķepiņām izmīta taka ved uz dižceļu un cilvēku mājokļiem, atrodas Melnastītes māja. Melnastīte saimnieko kārtīgi - kā jau katra kaķu māte. Viņa aprūpē savu saimi - pašu Melnasti, un kaķēnus - Brūnasti, Pelēcīti, Melnausīti, Ātrkājīti un Brencīti. Melnastis allaž ir medībās, kā viens pats, tā kopā ar draugiem, un mājās viņu sastapt grūti. Toties kaķu māte Melnaste augu dienu nodarbināta mājās, jo, kā katrs zina, piecus mazus kaķēnus savaldīt nav nekāda nieka lieta. Tie rotaļājas, lēkā, skraidelē pa pļavu, līdz kaut kur pazūd." (7., 8. lpp.)

VĒRTĒJUMI KRITIKĀ UN SABIEDRĪBĀ

Pēc grāmatas iznākšanas latviešu trimdas periodikā publicētas vairāki vērtējumi par šo jaunākajiem lasītājiem adresēto grāmatu.

Valodniece Rasma Sināte atzinusi, ka Kārļa Ķezbera pasaka par Brencīti ir tāda grāmata, kāda patiks bērniem, jo "pirmkārt, bērniem patīk grāmatas par dzīvniekiem, patīk Kriksis, patīk Pīkstīte, patīk neskaitāmas amerikāņu dzīvnieku grāmatas, patīk arī tautas pasakas, kurās darbojas
dzīvnieki. Otrkārt, Brencītis ir dēkaina grāmata, un kā tāda tā var ieinteresēt veselu lasītāju grupu — tos bērnus, kas meklē dēkainu piedzīvojumu grāmatas. Brencīša piedzīvojumos ietilpst pat ceļojums pasaules telpā, satikšanās ar lāci u. tml. Un, treškārt, Brencītis ir fantastiska pasaku grāmata, kas savukārt var ieinteresēt diezgan lielu lasītāju grupu — dažāda vecuma bērnus, kas meklē šāda veida grāmatas. Brencītī fantāzija ar īstenību ir saskaņota tik ticami, ka viss Brencīša stāsts liekas kā ar fantāzijas palīdzību paplašināta un padziļināta īstenība. [..] Bez ticības labajam, laikam, būtu grūti dzīvot pieaugušajiem un vēl grūtāk izaugt bērniem. Lai tāpēc Brencītim pašķiras ceļš! Brencīša grāmatu glīti un izteiksmīgi ir ilustrējis mākslinieks Viestarts Aistars."
/ Treji Vārti, Nr. 10, 1968 /

Rakstnieks un žurnālists Oskars Kalējs rakstīja: "Brencītis ir pasaka lielajiem un mazajiem. Mazie lasītāji gan nesapratis ironiju un sarkasmu, tomēr dzīvos līdz visiem Brencīša raibajiem piedzīvojumiem. Pasaka uzrakstīta īsos, spraigos teikumos, ar daudz dialogiem, kas tai piedod dinamismu. Diemžēl, valoda ne viscaur bez kļūmēm. ko nedrīkstētu pielaist bērniem un jaunatnei domātās grāmatās."
/ Latvija, 1968, 1. jūnijs /

Savukārt Irma Cēbere atzīmējusi literārās pasakas ētiskās vērtības: "K. Ķezbera jaunā grāmata nav tikai interesanta lasāmviela. Tēlota pasaule ir bāzēta ētiskās vērtībās, kuras jaunais lasītājs sevī uzņem, nemanīdams autora nodomus. Ētiskā ziņā dziļāku par lielu daļu jaunatnes grāmatu K. Ķezbera "Brencīti" padara autora vairīšanās no pārspīlētas dzīves idealizācijas. Ar dzīves grūtumu un pasaules ļaunumu Jaunietim bieži nākas sastapties jau diezgan agri. Vecāku un audzinātāju, arī labas jaunatnes grāmatas uzdevums ir parādīt ceļu, kā tos uzveikt."
/ Latvija Amerikā, 1968, 20. aprīlis /

2018. gadā apgāds "Mansards" izdeva atkārtoti Kārļa Ķezbera grāmatu "Brencītis".

Apskatu 2021. gada oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe