Visi Rīgas nami skan

VISI RĪGAS NAMI SKAN (1970), Andrejs Johansons

Andrejs Johansons (1922–1983) pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pazīstams lasītājiem un interesentiem kļuva ar atkārtoti izdotajām kultūrvēsturiskajām un saistošiem personību portretējumiem eseju grāmatām “Pakavu dunoņa” (1954, 1994), “Vēju mezgli” (1962, 1994), “Dūmainie spīdekļi” (1953, 2002), “Leoparda āda” (1956, 2004), atmiņu un kultūrvēsturisko apceru grāmatām “Rīgas svārki mugurā” (1966, 2000) un “Visi Rīgas nami skan” (1970, 2001) un “Latvijas kultūras vēsture. 1610-1700” (1975, 2015). Visiem šiem darbiem viņš veltīja daudz laika; viņu saistīja senāku laiku vēsture, kultūra, saiknes un sakarības, interesantas personības.

Par Andreju Johansonu teikts – Rīgas svārku mūžam nenovalkātājs, vēstures iedzīvinātājs, dzejnieks, mūžam rīdzinieks. Šie vārdi precīzi izteic erudīto Andreja Johansona personību un precīzi iezīmē dzīves nozīmīgāko telpu – Rīgu. Stokholmā viņu savukārt dēvējuši par Stokholmas Misiņu, jo viņš mērķtiecīgi veidoja savu bibliotēku.

Publicitātes informācija
1966. gadā iznāca esejista, kultūrvēsturnieka un zinātnieka Andreja Johansona (1922–1983) atceru un pārdomu grāmata par Rīgu un rīdziniekiem “Rīgas svārki mugurā”.

1970. gada 25. janvārī laikrakstā “Laiks” (Ņujorka) sludinājumu lappusē publicēta apgāda “Grāmatu Draugs” ziņa, ka drīzumā apgāds izdos Andreja Johansona jauno grāmatu “Visi Rīgas nami skan”.

Žanrs
Andrejs Johansons grāmatu definējis – apceres un apceres, varētu piebilst, ka tās ir pamatīgās avotu studijās un laikmeta dokumentos, paša autora erudīcijā balstītas kultūrvēsturiskas apceres.

Andrejs Johansons bija paveicis nopietnu un respektējamu darbu, kurā pamatīgas avotu studijas, kultūrvēsturiskais slānis bija organiski saplūdis ar paša jaunā autora atmiņām par viņa Rīgu, cilvēkiem, kuri dažādās situācijās bijuši viņam līdzās, par tiem namiem, ielām, kura bija būtiska viņa “maršrutā”.

Sižets

Grāmatā “Visi Rīgas nami skan” Andrejs Johansons vēlreiz atgriezās Rīgā, lai vēstītu, lai vēlreiz ieskandinātu, faktiski izteiktu vārdos to Rīgu, kāda tā saglabājusies viņa atmiņā, kāda tā patvērusies literāros darbos vai vēsturiskā apcerēs.

“Es nepretendēju šai grāmatā sniegt kāda lielas un dziļas gudrības. Par spīti tam, domāju, ka tas, kurš šeit uzzinās vienu vai otru viņam agrāk nezināmu “Rīgā apzvanītu” kultūrvēsturisku faktu, tomēr būs ieguvis arī mazu graudiņu gudrības”.
/ Johansons, A. Visi Rīgas nami skan, 6. lpp. /

Darba sacerēšanas laiks un ierosme

Andrejs Johansons pie grāmatas “Visi Rīgas nami skan” strādāja 20.”gs. 60. gadu otrajā pusē, dzīvodams Stokholmā. Grāmata turpina iesākto tematiku grāmatā “Rīgas svārki mugurā” (1966).

Galvenie tēli, personāžs, laiktelpa, kompozīcija

Autors grāmatu kompozicionāli strukturējis 32 nodaļās (1–32), kas katra veido atsevišķu stāstu; nodaļas gan ieaužas kopīgajā kultūrvēsturiskajā skatījumā uz Rīgu, tās ielām, namiem, personībām un notikumiem, gan arī lasāma kā noslēgta stāstījuma vienība.

Vēstījuma pamatlaiks ir Andreja Johansona agras bērnības un jaunības laiks, sākot ar 20. gs. beigām līdz 40. gadu sākumam.

Gluži simboliski Andreja Johansona atskatīšanās savā bērnības un agrās jaunības laikā ‘notiek’ it kā no Aspazijas bulvāra 8. nama bēniņu lūkas perspektīvas – viņš panorāmiski un telpiski skatās uz Rīgu.

“.. grāmatas centrā stāv rīdzinieks – pazīstams vai nepazīstams, slavens mākslinieks un dzejnieks vai anonīms akmeņu skaldītājs, ormanis un leijerkastnieks. Visi nami skanēja, bet tos neskandināja ievērojami cilvēki vien.”
/ Johansons, A. Visi Rīgas nami skan, 5. lpp. /

Telpiski Andrejs Johansons iezīmējis Rīgu tās dažādos vēsturisko slāņos, vienlaikus arī savas Rīgas laika dzīvesvietas – Aspazijas bulvāris 8 (Rīgas centrā), Vārnu iela 8 (Grīziņkalnā), Gaujas iela (Čiekurkalnā) un Siguldas prospekts (Mežaparkā).

Andrejs Johansons izstāsta – kur un kā dzīvojis, kāda vide (telpa) un kādi cilvēki bijuši visapkārt, izvadā lasītāju pa Rīgas ielām, namu vēstures līkločiem, pievēršas Rīgas tradīcijām.

Grāmata veidojas no nelielām apcerēm, kurās ieskicējas rīdzinieku ikdienas dzīve un svētki, atsevišķu personību zīmējumi, neuzkrītošās pašas Johansona atmiņas par laiku, kas pagājis uz neatgriešanos.

Andreja Johansona stāstījumā laiku plūdumā iepazīstam Rīgas veikaliņus, fotostudijas, frizētavas, aptiekas, akmeņkaļu darbnīcas, malkas plačus. Rīdzinieku nodarbes cauri laikiem – malkas nesējus, Rīgas vieglos un smagos ormaņus, ielu slaucītājus vasarās, ratiņstūmējus pie stacijas vai tirgus, leijerkastniekus, piena un zivju sievas utt. Un katra amata pārstāvim ir savs stāsts. Arodi mainās, arī izzūd, katrs pārstāvot Rīgu tās daudzveidīgumā un savdabībā.

Andreju Johansonu saista vēsturiskā Rīgā, un katrs no izgudrojumiem (pasta diližansi, zirgu tramvaji, dzelzceļa izbūve, kuģīšu satiksme, telefona un telegrāfa pirmsākumi) mainīja rīdzinieku ikdienā.

Andrejs Johansons veiksmīgi parāda Rīgas tēlu, arī kā spilgtu ierosmes avotu daudziem latviešu literātiem un māksliniekiem. Viņš visai brīvi ceļo laikā un telpā, ne tikai pa horizontāli, bet arī dziļumā par vertikāli, ir raits stāstītājs, vēstījumā ievijot atmiņas par rakstniekiem Kārli Zariņu, Vili Veldri, Eduardu Cālīti, Eriku Ādamsonu, Kārli Jēkabsonu, Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Krūzu, Jāni Veseli, Knutu Lesiņu, Kārli Strautu, Fridrihu Gulbi, Kārli Eliasu, Aspaziju, gleznotājiem Ludolfu Libertu, Teodoru Ūderu, Jāni Kugu, Augustu Annusu, Jāni Tīdemani u. c.

Andrejs Johansons labi izjūt laikmetu un personību vietu savā laikā. Viņš personīgi pazinis daudzus literārus un māksliniekus. Tas sniedz visai raibu un bagātu ieskatu 20. gs. 30. un 40. gadu latviešu kultūras dzīvē kopumā.

Vērtējums kritikā un sabiedrībā

Andreja Johansona apceru grāmatas par Rīgu bija ļoti populāras latviešu trimdas lasītāju vidū, jo, tās lasot, varēja visas domās atgriezties kādreizējā Rīgā, katrs pats pārdomāt savas Rīgas vietas, ļaudis.

Tām bija tā smeldzīgā zaudētā un zudušā apakšstrāva.

1970. gada 29. aprīlī laikrakstā “Laiks” parādās pirmā recenzija “Zem Rīgas debesīm”, autors žurnālists Viktors Neimanis, kurā viņš rakstīja:
“Autoru interesējis viss, kas vien saistīts ar Rīgu un rīdziniekiem, kā senatnīgais, tā laikmetīgais. [..] Un viss beidzot nevar nepieminēt viņa spilgto stāstnieka talantu, kas kopā ar viņa zinātniski ievirzīto pamatīgumu, parāda Rīgas savdabīgo panorāmu – skatītu nevis no bēniņu lūkas, bet zem Rīgas debesīm, bet no gadsimta ceturkšņa perspektīvas. Grāmatas kompozīcija liekas ar nolūku ieturēta vaļīga, tajā personiskas atmiņas mainās ar dokumentārām liecībām, dažādu gadsimtu notikumu aprakstiem, pārdomām, vērtējumiem, citātiem.”

1970. gada 27. jūnijā laikrakstā “Latvija” jau pēc kritiķa Jāņa Rudzīša nāves publicēta apcere “Visi Rīgas nami skan”, viņš rakstīja:
“Ar vienādu patiku viņš to [Rīgu] skata un tēlo no Ķīšezera līdz Ziepniekkalnam, no Šmerļa līdz Spilves pļavām un tālāk līdz Jūrmalai. Nomales, Vecrīga, modernās Rīgas lepnie rajoni – visiem vienāda vērtība. Tā var būt Rīgas, kas 16. gadsimta beigās tēlota Plīnija distihos, vēl vecāka vai tā, ko asfaltēja neatkarības gadi pilsētas tēvi, - Rīga paliek Rīga, iemīļojama, atminama, pētījama un aprakstāma savā visumā. Johansons ir kļuvis unikāls Rīgas enciklopēdists, bez enciklopēdiska sausuma, jo savas zināšanas pievilcīgi literarizē. [..] radusies ārkārtīgi krāšņa Rīgas mozaīka – topogrāfiski, vēsturiski, neskaitāmu cilvēku likteņiem pilna.”

1970. gada 15. augustā laikrakstā “Laiks” publicēta Ojāra Jēgena apcere ar nosaukumu “Visi Rīgas nami skan”, kurā lasām:
“Ikviens rīdzinieks vai Rīgas pazinējs to lasīs, kā mēdz teikt, ar neatslābstošu interesi. [..] Visam šim rīdzinieku raibumam cauri vijas autora kultūrvēsturiskie ekskursi, atmiņas par dažādiem īpatņiem, māksliniekiem, rakstniekiem un savukārt to dažādās gaitas Rīgā un darbi par to. [..] Andrejs Johansons savā neatlaidībā un iecirtībā blakām visam citam ir izveidojies par mūsu nopietnāko, manuprāt pat vienīgo nopietno latviešu kultūrvēsturnieku ar īpašu mīlestību – Rīgu. [..] “Visi Rīgas nami skan” ir tik ierosinoša grāmata, ka tā rosināt rosinās katru lasītāju pārcilāt pašam savas atmiņas, atrast kaut ko iebilstamu vai piebilstamu.”

Informācija presē

1970. gada 1. maijā Austrālijas latviešu laikrakstā “Austrālijas Latvietis” (Melburna) jaunizdoto un pasūtināto grāmatu sarakstā atradīsim arī Andreja Johansona “Visi Rīgas nami skan”.

1970. gada 16. maijā laikrakstā “Latvija” (Vācija) slejā “Grāmatniecība” publicēta informācija: “Grāmatu drauga apgādā Amerikas savienotajās valstis iznākusi Andreja Johansona atmiņu un kultūrvēsturisku tēlojumu grāmata – Visi Rīgas nami skan. Grāmatā skarti Rīgas nami, dzīvokli, ielas, parki un, protams, arī cilvēki, starp tiem kultūras darbinieki, gan slaveni, gan tādi, par kuriem trimdā maz ko zinām un atceramies. Grāmatai vāku zīmējis Ēvalds Dajevskis. Visi Rīgas nami skan ir 238 lappuses bieza un Vācijā maksā 19 markas.

Apbalvojumi

1971. gadā Amerikas Latviešu apvienība (ALA) piešķīra Krišjāņa Barona prēmiju par Andreja Johansona Rīgas grāmatu – “Visi Rīgas nami skan” (1970), piebilstot, ka “ar šo grāmatu noapaļojas Andreja Johansona sāktais Rīgas atmiņu un kultūrvēsturisku tēlojumu cikls. Šis tēlojums saglabā Rīgas kultūrvēsturi, ir zinātniski precīzs un tajā pašā laikā viegli uztverams katram lasītājam” / Laiks, 1971, 22. maijā /

2001. gadā Andreja Johansona grāmata “Visi Rīgas nami skan” izdota atkārtoti ar gleznotāja Maijas Tabakas vāka zīmējumu.
Atkārtotais izdevums izdots ar Inguna Daukste-Silasproģes pēcvārdu “Kā skanēja reiz Rīgas nami...” (255.–262. lpp.)

Andrejs Johansons savā apceru un atceru grāmatā ir dokumentējis un saglabājis daudzas tādas kultūrvēsturiskas vietas vai ēkas, kas gadu gaitā ir gājušas zudībā.
Andreja Johansona aprakstītās Rīgas vietas ir iekļauta Rīgas tūrisma ceļvežos un arī daudzas zudušas celtnes un vēsturiski nami kā laikmeta liecība iekļauti: https://www.zudusilatvija.lv/.

Informāciju 2020. gada. 21. oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.