Andrejs Johansons

Dzimis ierēdņa ģimenē.

1947: 30. aprīlī Stokholmā salaulājies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti.

Par Andreju Johansonu skat. arī: Andrejs Johansons - Nacionālā enciklopēdija (enciklopedija.lv)

Literārā darbība

Pirmā publikācija – 20. gs. 30. gadu nogalē žurnālā "Jaunais Cīrulītis".
1937: žurnāla "Skolu Dzīve" 6. numurā publicēts ģimnāzista raksts "Pat glezniecību un tās uzdevumiem".
1937: pirmā literārā publikācija dzejolis "Vētra vakara sonets" publicēts žurnāla "Skolu Dzīve" oktobrī 2. numurā.

Literārie darbi

Dzejas krājumi
1941: "Mijkrēslī" kopā ar Anšlavu Eglīti.
1984: "Krēslainie spoguļi" (izdots pēc nāves).

Eseju un literāro portretu krājumi
1953: "Dūmainie spīdekļi".
1954: "Pakavu dunoņa".
1956: "Pārlaicīgie ceļinieki".
1956: "Leoparda āda".
1962: "Vēju mezgli".

Kultūrvēsturiskās apceres
1966: "Rīgas svārki mugurā".
1970: "Visi Rīgas nami skan".

Zinātniskā izaugsme un darbība

1960: ieguvis Stokholmas Universitāte filozofijas licenciāta grādu, izturot pārbaudījumu vārdos un sarakstot darbu Gårdsrået i lettisk folktro (Sētas sarggars latviešu ticējumos), kas aptver 154 mašīnraksta lappuses.
1960: Stokholmas universitāte piešķīra stipendiju 4500 zviedru kronu apmērā viena gada studijām zinātniska darba izstrādei reliģiju vēsturē.
1964: 9. maijā Stokholmas universitātē ieguvis filozofijas doktora grādu, izstrādājot disertāciju "Der Schirmherr des Hofes im Volksglauben der Letten" ("Mājas kungs latviešu tautas ticējumos", izdots grāmatā 1964).

Zinātniskie pētījumi par latviešu folkloru un ticējumiem publicēti vācu, zviedru un latviešu valodā dažādos zinātniskos izdevumos, kā arī grāmatā "Herder, Harder und ein lettisches Bauernmaedchen" ("Herders, Harders un latviešu zemnieku meitene", žurnālā "Zeitschrift fuer Volkskunde" 1965).
1968: "Der Wassergeist und der Sumpfgeist" ("Ūdensgars un purva gars").
1972: "Die Lage der lettischen Schulen im Herzogtum Kurland im 18. Jahrhundert" ("Latviešu skolu stāvoklis Kurzemes hercogistē 18. gadsimtā").
Zviedru valodā izdota grāmata par grieķu mitoloģiju.

Tulkotājs

No angļu valodas
1939: Bairons, Dž. G. poēma "Manfrēds".
1939: "Angļu dzejas antoloģija", viens no atdzejotājiem.
1946: Po, Edgars Alans. Melnais kaķis (Stokholma: Vegastiftelsens forlag).1950: Konrads, Džozefs. Taifūns (Stokholma: Parnass).
1952: Svifts, Džonatans. Gulivera ceļojumi (Stokholma: Daugava).
Vailders, Tortons.

1952–1958: "Latvju enciklopēdija" (Stokholma) publicējis vairāk nekā 60 šķirkļi par latviešu rakstniekiem, kultūru, folkloru.

Sastādītājs

1944: latviešu dzejas antoloģija jaunatnei "Pasaules vārtos".
1955: antoloģija "Dzīvā dzeja": latviešu lirika un liroepika 1856–1955.
1958: novadu dzejas antoloģija "Tā zeme ir mūsu".

Redaktora un žurnālista darbība

1937–1939: skolu žurnāla "Skolu Dzīve" redakcijā.
1941–1944: publicēt apceres un portretskices par kultūras ļaudīm.

Par Anšlava Eglīša un Andreja Johansona kopdzejas krājumu "Mijkrēslī" (Rīga, 1941)

"A. Johansons lasītājam bija jau pazīstams no atsevišķiem dzejoļiem periodikā un no angļu dzejas tulkojumiem, bet tikai ar Mijkrēšļa parādīšanos iespējams skaidrāk saskatīt viņa dzejnieka seju. A. Johansona dzeja pauž it kā priekšlaicīgu nogurumu. Apnicis ļaudis un pasauli; dzejnieks ilgojas miera, bezkaislības, aizmiršanās. Reizēm viņš jūt, ka pazaudējis pats sevi. Un lai sevi atkal atgūtu, jāaiziet vientulībā, jāšķiras no draugiem un ierastajiem priekiem. Bet te nav tās neticības un šaubu, kas Anšlava Eglīša dzejolī Sākt dzīvi no jauna. Pat visdrūmākie dzejoļi izskan atdzimšanas cerībā: piem., Varbūt, Aizejot, Pasaules ceļos u. c. Tomēr liekas, ka A. Johansona dzejā pārdzīvojumu reizēm aizstāj zināma aizgūta baironiska poze, kurā dzejnieks uzsver savu bezcerības un skumju apdvēsto pacelšanos pāri apkārtnei un lieliem gariem raksturīgo vientulību. Mijkrēslī A. Johansona dzejas tematika ļoti šaura. Viņam nemaz nav dabas un gandrīz nemaz mīlestības dzejoļu. Ja arī varētu domāt, ka tie Mijkrēslī nav uzņemti krājuma vienības labad, tad tomēr liekas, ka daba un līdz ar to pitoreskais elements A. Johansona dzejai vispār stipri svešs, jo tā diezgan nabadzīga gleznām un krāsām, kādēļ arī panti bieži vien pārvēršas sentencēs. Ja mūsu jaunākie dzejnieki gandrīz pilnīgi atteikušies no tiešas savu jūtu izpaušanas, bet pārdzīvojumu pārkausē gleznās un simbolos un gribēto dzejas noskaņu panāk ar dažādu formas elementu kombinējumu, tad A. Johansona dzejas pārdzīvojums bieži vien pazūd aiz prātojuma. Bet atkarībā no tāA. Johansona dzejai pietrūkst tā neizskaidrojamā elementa, kas dzejai lasītājā liek skanēt vēl ilgi pēc tās izlasīšanas un kas piemīt visu lielo dzejnieku darbiem. Tāpēc arī A. Johansona dzejas radīšanā pagaidām vēl pārāk skaidri saredzama prāta dalība. Viņa dzejas forma ir jaunam dzejniekam neparasti gluda, tanī nav nekā atskabargaina, nekādas likumu pārkāpšanas. Pantmēri ir pareizi, un to ir diezgan liela dažādība; tāpat tas ar atskaņām."
Sproģere, Ofelija. Anšlava Eglīša un Andreja Johansona Mijkrēslī. Dzejas. Latvju Mēnešraksts, Nr.3 (01.01.1942)

Par eseju krājumu "Dūmainie spīdekļi" (Stokholma: Daugava, 1953)

"Gandrīz viss šajā grāmatā, ar maz izņēmumiem, pieder pagātnei. Ja sevi uz to nesagatavo, tad draud pagaist Dūmaino spīdekļu neuzmācīgie, bet krāšņie stila filigrāni, darbā iestrādāto faktu blīvums, nemaz nerunājot par autora slēdzieniem un autoritātīvajām atziņām, kas šīs ar lielu interesi lasāmās lappuses pāri akadēmiskai studijai paceļ līdz mākslinieciski nobriedinātu, no erudītas varēšanas tapušu eseju kopojumam. [..] Tā ir raksturu galerija, ko pārsvarā raksturo kādas psīchopatoloģiskas iezīmes. [..] Bet pāri visam suverēni jūtama autora nostāšanās mākslinieka pusē — varbūt jau tādēļ, ka apceramais ir mākslinieks, bet katrā ziņā Johansons to dara arī tādā gadījumā, „lai kāds viņš mākslinieks būtu". Johansons dara to bezkaislīgi, ar zinātnieka pietāti pret faktiem, kas apskaužamā sadarbībā biedrojas ar rakstnieka iejūtu un iztēli, ko pavada redzīga vērtētāja spriedums. Izceļojis cauri gadu simteņiem un no faktu kalniem izsijājis laikmetam un personībai raksturīgo, autors greznā procesijā aizvada gar lasītāja acīm tos, bez kuriem rietumu kultūra nebūtu pilnīga."
Klāns, Pāvils. Dūmainie spīdekļi. Latvija, Nr.10 (12.03.1955)

Par eseju krājumu "Pakavu dunoņa" (Stokholma: Daugava, 1954)

"... jauniznākušajā Daugavas apgāda Pakavu dunoņā Andrejs Johansons ir pievērsies jaunai, interesantai pusstāstījuma, pusvēsturiska pētījuma formai, apzīmēdams to ar savā laikā Viktora Eglīša tik iecienīto vārdu eseja. Saistošais šajā esejā ir tieši belletristiskais elements, kas ir ļoti iespaidīgs līdzeklis vēstures faktu konkrētizēšanai, padziļināšanai un pašu faktu radītāju ietērpšanai dzīvos tēlos. Ja savā pirmajā eseju krājumā "Dūmainie spīdekļi" autors pievēršas tikai dzejniekiem un rakstniekiem un gandrīz tikai cittautiešu – izņēmums ir rakstnieks Kārlis Zariņš – tad jaunajā autors paver "dēkaiņu galeriju", kuriem ir bijusi lielāka vai mazāka saskare ar latvju zemi un pilsētām. Laikmets, kurā šie dēkaiņi dzīvojuši un darbojušies ir 18. gadsimtenis. [..] galvenais un noteicošais Andreja Johansona esejās ir saistošais stāstījums, koncentrētais un smalkjūtīgais stils, kas maz vārdos, bet spilgti gleznotās ainās ļauj lasītājam ieskatīties mūsu zemes "vidus laiku" beigu cēliena vēstures sektorā."
Dambergs, Valdemārs. Saistoša eseju grāmata. Latvju Ziņas, Nr.2 (20.01.1955)

Par eseju krājumu "Pārlaicīgie ceļinieki" (Stokholma: Daugava, 1956)

"Pārlaicīgie ceļinieki [..] rāda viņa nelokāmo gribu izkopt šo samērā tik maz ievēroto nozari, ar tieksmi tuvoties atsevišķām personām, kas ar mūsu dzimteni saistītas ne tikai lokālā, bet plašākā viņu gaitu uztverē, un arī ar pasaules literatūras motīviem līdzīgā aspektā. [..] Ja Johansons ir stāstnieks, tad ir nepareizi šīs studijas vispirms uztvert kā daiļliteratūru; viņa izkoptā stāstnieka forma ir tikai tak arvien laba arī nopietnai lektīrai: reklamētā nopietnība var radīt bažas par "garlaicību", kas mēdz būt šādos pētījumos. Gan tālus ceļus ejot, autors tomēr nonāk pie sava mērķa: vadīt lasītāju pa literatūras atsevišķo pārstāvju, objektu vai motīvu gaitām, risinot to, kas saistās ar atsevišķiem izejas momentiem."
Straubergs, Kārlis. Grāmata, kas izstaigā tālus ceļus. Latvija, Nr.21 (02.06.1956)

Par eseju krājumu "Leoparda āda" (Stokholma: Daugava, 1956)

"Esejās A. Jobansons nemēģina popularizēt izvēlēto temu, piemērojoties lasītāju gaumei. Viņam raksturīga tieksme vispusīgi izpētīt savu objektu, pamatojoties uz plašiem literāriem avotiem. Viņš līdz šim pa lielākai daļai izraudzījies tematus, kas šādā vai tādā veidā saistās vai nu tieši ar mūsu tautu vai zemi, vai vismaz atspoguļojas mūsu literatūrā. [..] Leoparda āda atšķiras no pārējām viņa grāmatām ar lielo skaitu (17) apcerējumu par dažādām literārām parādībām; sakarā ar to autors tai devis zīmīgo virsrakstu, ar ko viņš pats raksturo tās raibumu. Tās īstenībā arī nav esejas, bet īsāki vai garāki apcerējumi par latviešu plašākai sabiedrībai vairāk vai mazāk pazīstamiem rakstniekiem vai to veidotiem literāriem tēliem. [..] jāatzīst viņa nopietnā pieeja literātūrai kā nelielos apcerējumos, tā esejās. Tādu rakstniecības pētnieku kā A. Johansons mums nav daudz."
Gailīte, Angelika. Andreja Johansona jaunās esejas. Latvija Amerikā, Nr.68 (25.08.1956)

Par eseju krājumu "Vēju mezgli" (Stokholma: Daugava, 1962)

"Ja Zenta Mauriņa savās esejās speciālizējusies galvenā kārtā uz literātu un filozofu siluetu zīmēšanu, tad Johansona interešu loks ir daudz pl ašāks Līdztekus rakstnieku dzīves kāda raksturīga gadījuma izgaismošanai viņu interesē arī slavenie dēkaiņi, populārās teikas un leģendas, kā arī daži zīmīgi momenti no vispārējās un Latvijas vēstures. Tieši pēdējā grāmata atspoguļo dažus raksturīgus notikumus, kas saistīti ar mūsu zemi un tās pagātni. [..] Visumā A. Johansona eseju grāmatas ne tikai sagādā patīkamu un interesantu lasāmvielu visplašākām lasītāju aprindām, bet arī vērtīgi papildina mūsu zināšanas, jo šīs esejas dibinātas uz autora nopietniem pētījumiem."
Vīksniņš, Nikolajs. Pagātne runā. ALA Kultūras Biroja Biļetens (Amerikas Latviešu Apvienība), Nr.7 (01.10.1962)

Par akadēmisko darbību

"Blakus literāta darbībai, Johansonu interesējusi arī reliģijas vēsture un viņš to studēja Stokholmas universitātē, klusībā gatavodamies arī turpmākam akadēmiskam darbam. Beidzis pirms pāris gadiem studijas ar licenciāta gradu, viņš sāktos pētījumus latviešu mitoloģijā un ticējumos par dažādo vietu, lauku sētas un mājas gariem un dievībāmpaplašina un padziļina. Interese šai virzienā radusies, kā viņš to min savā doktora darba priekšvārdā, jau 7 gadu vecumā, kad tēvs tam iedāvinājis latviešu teiku izlasi. Šīs agrīnās intereses rezultāts pēc 35 gadiem, ir 304 lapp. biezais disertācijas darbs Der Schirmherr des Hofes im Volksglauben der Letten, kas iznāca Acta Universitatis Stockholmensis 5. sējumā."
V. Sk. Jauns doktors Stokholmā. Latvija, 1964, 30. maijs.

Par apceru grāmatu "Rīgas svārki mugurā" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1966)

"Andrejs Johansona grāmata "Rīgas svārki mugurā" labi raksturo autora galv. intereses un īpatnības; tā pauž Johansona lielo mīlestības pilnointeresi par savas dzimtenes vēsturi visā tās raibajā un grūtajā plūdumā, tāpat par visu to, kas saistās ar latviešu kultūras, jo sevišķi literārās kultūras, augšanu un attīstību. Ja arī zīmīgi, ka cinis, uz kā pakāpjoties Johansons gūst plašas perspektīves un allaž rod jaunus apvāršņus vēsturisko un literāro ainavu vērošanā, ir viņa jaunībā piedzīvotā neatkarīgās Latvijas īstenība. "Rīgas svārki mugurā" ir vispirms Johansona bērnības un jaunības atmiņu grāmata. [..] Rakstot par savu jaunības laiku Rīgu, Johansons nekavējas tikai pie neatkarības gados un Otrā pasaules karalaikā gūtajiem iespaidiem. Savu atmiņu stāstījumu Johansons bieži pārtrauc ar kultūrvēsturiskām etīdēm, kas veltītas senās Rīgas un tās iedzīvotāju – latviešu un vāciešu – bezgala krāšņai un interesantajai vēsturei un parašām."
Krēsliņš, Jānis. Grāmata par Rīgu. Laiks, 1966, 25. jūn.

Par atmiņu un kultūrvēsturisko tēlojumu grāmatu "Visi Rīgas nami skan" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1970)"

"Andreja Johansona zināšanām un ziņkārei par Rīgu ne telpā, ne laikā robežu nav. Ar vienādu patiku viņš to skata un tēlo no Ķīšezera līdz Ziepniekkalnam, no Šmerļa līdz Spilves pļavām un tālāk līdz Jūrmalai. Nomales, Vecrīga, modernās Rīgas lepnie rajoni - visiem vienāda vērtība. [..] Rīga paliek Rīga, iemīļojama, atminama, pētījama un aprakstāma savā visumā. Johansons ir kļuvis unikāls Rīgas enciklopēdists, bez enciklopēdista sausuma, protams, jo savas zināšanas pievilcīgi literarizē."
Rudzītis, Jānis. Visi Rīgas nami skan. Latvija, 1970, 27. jūn.

Par dzejas krājumu "Krēslainie spoguļi" (Stokholma: Daugava, 1984)

"Tas, ko vispirms ievērojam, lasot šos dzejoļus, ir neparasti spilgti, gandrīz traģiski ieskatīts un pārdzīvots laika neapturamais plūdums. Mirklis te ir, te jau zudis. Daudz pieminētās rīta blāzmas drīz mijas ar vakara liesmojumu, krēslas un nakts iestāšanos. Viss cilvēka mūžs ir it kā neizskaidrojama trauksme un steiga laikam līdz – pilna iekšēji mutuļojoša nemiera, šaubu un skumjas vientulības. Arī mīlestības mirkļi šinī dzejā gan viegli pieskaras, gan iedegas, aicina un reibina – tad aizslīd un pazūd. No visa pāri paliek pelni un putekļi. Viss zūd. [..] Ar šo tematiku saskaras un saskan šinī dzejā vairākkārt ievītais dzīru motīvs. Raksturīgi, ka autors nespēj dzīru gaisotnē iejusties, viņš ir vairāk vientuļš vērotājs un vērtētājs. [..] Cilvēks Johansona dzejas iztēlē ir līdzīgs ceļiniekam, klejotajam, kas iet caur dzīvi no dienas dienā, nekad tomēr nezinot, vai liktenis lems redzēt vēl jaunu rītu. Viņš reizē ilgojas un cer sagaidīt kaut ko lielu un skaistu, reizē vienmēr šaubas un pat netic, vai jel ko no ilgotā var sasniegt un paturēt. Kā jau trimdinieks, arī Johansons savā dzejā nepaiet garam dzimtenes liktenim. Atšķirībā no daudz citu dzejnieku pieejas – Johansons karavīru likteni tēlo bez skaļas bravūras, bez patriotiska patosa, jo cilvēcīga līdzcietība saredz šī likteņa smago traģiku. [..] Intellektuālisms, šis skumīgi apcerīgais dzestrums Johansona dzejā izpaužas nevien skaidri izlobāmās atziņās vai kādā domā, bet arī ļoti tīrāun noslīpētā dzejas formā. Visvairāk viņš mīl izteikties parastajās četrrindēs, ari sonetos, skaidrs un tehniski nevainojams ir šo dzejoļu ritms, skaidras un bez vainas arī bagātīgi lietotās, kaut ari visumā parastās atskaņas."
Valtere, Nora. Krēslainie spoguļi. Laiks, Nr.24 (23.03.1985)

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Der Schirmherr des Hofes im Volksglauben der Letten" ("Mājas kungs latviešu tautas ticējumos").
1965

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par darbu "Rīgas svārki mugurā".
1966

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par apceru un atmiņu grāmatu "Visi Rīgas nami skan".
1970

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Latvijas kultūras vēsture, 1710–1800".
1976