PAR ZVANPŪŠA DAIĻRADI
"Zvanpūtis asinājis savus dzejoļus kā cīņas ieročus un metis tos brīvības cīņu svaru kausā par labu darba tautai."
Birkerts, Antons. Dzejnieks Zvanpūtis. Karogs, nr. 5, 1956.
"Viņa dzejas izteiksmei trūkst lakonisma, dzejas gleznu spilgtuma. Ir daži nevēlami prozaismi un grēkojumi pret ritmu. Taču viņa dzejai ir spilgti izteikts sabiedrisks raksturs."
Reiskarte, Zenta. Zvanpūti atceroties. Karogs, nr. 11, 01.11.1973.
"Neraugoties uz nelielo sarakstīto dzejoļu skaitu, kuri galvenokārt, sākot ar 1894. gadu, ir publicēti "Dienas Lapā", Zvanpūtis ir likumsakarīga parādība gadsimtu mijas latviešu dzejā. Attīstoties sabiedriskajai domai, saasinoties iedzīvotāju slāņu pretrunām, bija jārodas asai, neapmierinātai vārsmai, bija jāieskanas trauksmi vēstošām skaņām. Šajā laikā par dzejnieku iekšēji top Rainis, pirmoreiz apkopojumā iznāk Eduarda Veidenbauma dzeja. Rīgā un citās pilsētās organizējas pirmie strādnieku pulciņi, pēc pavisam neilga laika, tikai 10 gadiem, ieblāzmo 1905. gada mēneši, bet vēl ātrāk, pašās gadsimta beigās, kā smags dūres belziens Rīgas un Latvijas pašapmierinātībā ietriecas "Rīgas dumpis". Mums nezināmi apstākļi vai arī ļoti kritiska attieksme pret savu talantu Zvanpūtim nav |āvuši uzrakstīt vairāk, kā arī dzejiskajā izteiksmē sasniegt tālaika latviešu lirikas augstāko līmeni. Šodien mums joprojām ir jāsamierinās arī ar dažādās antoloģijās un E. Treimaņa-Zvārgu|a 1897. gadā izdotajā "Dzejas pūrā" iespiesto. Iespējams, ka daudzas dzejnieka rakstītas rindas noklīdušas, tomēr atcerēties viņu tikai simtajā dzimšanas dienā ir par maz."
Veitners, J. Strādnieku kokles stīgotājs. Padomju Jaunatne, nr. 237, 02.12.1973.