PAR SEVI
"[..] es visās grāmatās esmu centies pievērsties absurdam –, lietai, kura šeit nav sevišķi populāra. Absurds ir tieši tekstā balstīta lieta, mākslā tu to vabūt vari sastapt kādā gegā, ne vairāk, bet literatūrā tā ir pavisam noteikta, precīzi definējama lieta. Vesela līnija. Un tas, ka mums šīs līnijas nebija, man likās milzīgs trūkums. Absurdā es atradu to, kā man pietrūka sirreālismā, – to aloģisko loģiku, kas man ļoti patika."
(Dzejnieks savā darbavietā: Guntara Godiņa un Kārļa Vērdiņa saruna ar Žeberu.
Latvju Teksti, 2014, Nr. 2, 4. lpp.)
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "TETOVĒJUMI" (1988)
"[..] tai [Žebera dzejai] (tāpat kā vairāku citu astoņdesmito gadu jauno, piemēram, Egīla Zirņa, darbiem) arī piemīt antiutopijas iezīmes un tehnika: autors atsakās no "novecojušās emocionalitātes", no valodas un jūtu izpausmju bagātības, pasaules redzējuma krāsainības. Viņš piekopj konstruktīvi kailu, lietišķu protokolu un ierēdņu ziņojumu stilu, ko pa reizei izrotā mundri lozungi un apliecinājumi cilvēka visvarenībai."
Čaklā I. Īsi ziņojumi no viņpasaules. Padomju Jaunatne, 1989, 4. janv. (Tas pats arī: Čaklā I. Kas dzīvo vārdos. Rīga: LU LFMI. 66.–71. lpp.)