VILIS DZĒRVINIEKS PAR SAVU PIRMO DZEJOLI
“Pirmo latgalisko dzejoli uzrakstīju pie keramiķa Evalda Vasiļevska, sēdēdams uz liela akmens Rāznas ezera krastā, pavisam netālu no vietas, kur esmu dzimis. Gluži cita sajūta… Lai gan izvēli par labu latgaliskajam noteica ne tikai tas. Man allaž svarīgi bijuši cilvēki, ar kuriem jāsatiekas ikdienā. Gribēju, lai lasītāji ne vien pieņem un apjūsmo mani kā dzejnieku, bet patiesi saprot manu dzeju. Es piemērojos auditorijai.”
Lidmašīna starp poēziju un politiku: Ar Vili Dzērvinieku sarunājas Līga Seiksta. Rēzeknes Vēstis, 2002, 10. augustā.
ILONA SALCEVIČA PAR VIĻA DZĒRVINIEKA DAIĻRADI
"Dzeju raksta abās latviešu valodas tradīcijās. Latgaliski rakstītajos dzejoļos skartas atdzimstošās latgaliešu rakstniecības problēmas, atmodas, dzimtenes, sakņu meklējumu, vēstures tēmas. Formas ziņā dzejoļi samērā netradicionāli, ar dažādiem asociāciju blīvējumiem. Tēva piemiņai veltīts cikls "Septeņi muna tāva Jōņa Dzērvinīka nauzraksteiti dzejoļi" ieturēts īpašā valodas stilizējumā un gleznu kolorējumā, kas rada zināmu intimitāti. Tautas dzīvās valodas imitācija tekstu dara intonatīvi pievilcīfu. Kopnacionālajā latviešu valodā rakstītajā dzejā valda individuālas noskaņas, šaubas, vientulība, skepse — tai pats Vilis Dzērvinieks devis apzīmējumu: kabineta lirika."
Salceviča, Ilona. Vilis Dzērvinīks. Latgales kultūras darbinieki I. Rīga: Jumava, 2008, 161. lpp.