Par savu radošo darbību un impulsiem
"Laikam jau Vizma Belševica un Aivars Ruņģis pie daudz kā vainīgi. Noteikti arī Jānis Turbads, kura metamorfoze no Valža Zepa noritēja manā klātienē, jā, arī nelaiķis Ervīns Grīns, kas sevi par Rīdzinieku sauca, kaut arī Rīgu savā pirmajā dzīvē viņam vairs nenācās redzēt. Pie daudz kā, kaut ne pie visa. Katrā ziņā pie tā, kas pēdējo gadsimta trešdaļu rosinājis un virzījis manu literāro domāšanu. Vizmas dzejolis par Antiņiem, kam nekad nav zelta zirgu, man bija kā epifānija. Šis motīvs mani nav licis mierā un neliek mierā, jo tajā bija ietverts tas, ko līdz tam nebiju varējis pats izdomāt - izskaidrojums manai latviskajai ticībai un pārliecībai, manai reizēm it kā bezcerīgajai darbībai trimdas latviešu sabiedrībā, izskaidrojums arī pašas trimdas latviešu sabiedrības un latviešu tautas nespējai īstenot savus sapņus un savas kopīgās atmiņas ievest tagadnē. Izskaidrojums un tai pašā laikā arī atklāsme. Antiņš bez zelta zirga. Antiņš, kam ar visu jātiek galā pašam.
Divdesmitā gadsimta pasaule, kas savā praktiskajā, materiālistiskajā un ideoloģiskajā brutalitātē Antiņu atstājusi bez burvības vārdiem, kas nokāvusi pasaku brīnumu. Aizpasaku laiks. Kā te, tā tur. Antiņam jāiet cits ceļš. Manam Antiņam – apkārt kalnu. Bet vai arī tas bija īstais ceļš? Tieša ceļa, tā vismaz toreiz likās, nebija. Lai Vizma man piedod, ja no viņas motīva iznācis daudz kas, kā viņas dzejolī nav. Mans Antiņš rāpjas stikla kalnā, melnajās ogļu dega drēbēs ģērbies. Melnais Antiņš, kas gan var saglabāt tīru savu
sirdi, bet kas aplīp ar melno pasaules piķi. Viņam taču nav zelta zirga. Arī Baltais tētiņš nevar palīdzēt. Labais mūsdienu karalis nevar vai negrib kaķītim atdot viņa dzirnavas, var tikai klausīties kaķīša stāstos un atkal un atkal apgalvot, ka cieš viņam līdz. Viss jāizdara pašam. Kā Antiņam, tā kaķītim, tā mūsu tautai. Ir taču aizpasaku laiks.
Literatūra un Māksla, Nr.26 (17.07.1992)
Par tuvākajiem autoriem
“Ir interesanti, ka man daudzos gadījumos
ir diezgan tuvi vācu dzejnieki, kā Helderlins, uz kuru es dažreiz atsaucos, un
Rilke, bet ir arī latviešu dzejnieki, kurus es diezgan daudz citēju. Var
palasīt manās piezīmēs, kur es esmu vairāk vai mazāk citējis vai atsaucies. Nav
tāda īsti speciāla, viena. [..] man kādreiz ļoti patika un tuvu pie sirds
Imants Ziedonis. Rainis mani drusku atbaida dažreiz. Es Rainī saskatu tādu zināmu
pozu un tā man ne visai patīk. Tad jau drīzāk Blaumanis. Varētu teikt, ka
Blaumanim ir kaut kāda tāda nepretenciozitāte, bet tāda ļoti liela nopietnība.
Arī tajos darbos, kur viņš ir ļoti humoristisks. [..] Nu, jā, vēl Poruks, kā
jau romantiķim pienākas. Bārdām es neesmu pieaudzis. Veltas Tomas dzejas man bija
tuvas, it sevišķi viņas juteklīgums. Es esmu tulkojis viņas dzeju angliski.
Veltai Tomai Latvijas apmeklējumi, tiešām, bija tāda atjaunošanās un, varētu
teikt, – viņa neko nevarēja darīt uz pusēm tas bija jādara tā, kā viņa darīja. [..]
No rakstniekiem man, protams, ļoti tuvs ir Valdis Zeps ar savu Ķēves dēlu
Kurbadu zem pseidonīma Jānis Turbads, jo to es izkūlu cauri. Es biju tas, kurš
viņu no Valda rokām saņēmu. Mēs ielaidām vispirms Jaunajā Gaitā. Vispār šī demitoloģizācija,
kas notika 50. un 60. gados, ieskaitot Dzintaru Sodumu un citi, kuri
demitoloģizē. Un es arī, man tāda ludziņa ir Variācija par Antiņa tēmu, kur es
esmu demitoloģizējis to; pēkšņi Antiņš, viņš lugā tiek ienests, atrod, ka aizkulisēs
tā Zelta zirga nav, jākāpj pašam. Respektīvi, nekas nenotiek tā, kā ir
paredzēts. No otras puses, vai tā nebija, ka Rainis mūs ar to Zelta
zirgu uznesa pie tās Saulcerītes, bet pēkšņi mums visi tie Zelta zirgi bija
projām un viss bija jādara pašiem. Tur ir viena tāda aina, kurā Antiņš satiek
Sprīdīti. Sprīdītis sēž dīķa malā un makšķerē. Sprīdītis saka: “Nu, es saku
gulbīti, gulbīti, bet nekas nenotiek. Man likās, ka man te jāmakšķerē.” Viņš
bija tas tipiskais trimdinieks. Antiņš saka: “Bet vai tu nedomā, ja tu būtu
sācis iet, tu jau sen būtu mājās?” Sprīdītis saka: “Laikam jau es būtu mājās”. Bet
tad Antiņš rāpjas tanī kalnā. Sprīdītis arī, mēs redzam, beigās ir atmetis savu
gaidīšanu un arī kaut ko meklē. Tāda ir tā situācija, ka mēs dažreiz
paļaujamies uz tiem mītiem, un tie mīti mums nepalīdzēja.”/Austrālijas Latvietis, Nr.2901 (06.08.2008)