Valters Nollendorfs

Dzimis ierēdņa ģimenē.
1944: rudenī ar māti un brāli devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

2020: Valtera Nollendorfa saruna ar Ojāra Vācieša muzeja vadītāju Ievu Ķīsi par Ojāru Vācieti"Vācietis un laiks", skat.: Ieva Ķīse un Valters Nollendorfs. VĀCIETIS UN LAIKS — Memoriālo Muzeju Apvienība (memorialiemuzeji.lv)
Saruna ar Valteru Nollendorfu 2018. gada 7. aprīlī: Principā rakstu latviešu valodā. Saruna ar Valteru Nollendorfu / Raksts / LSM.lv
Saruna ar Valteru Nollendorfu 2015. gada 5. decembrī: Pēdējais latviešu romantiķis. Profesors, filozofijas doktors Valters Nollendorfs / LR3 / / Latvijas Radio (lsm.lv)
Valtera Nollendorfa stāstījums "Bēgļu nometņu loma trimdas identitātes veidošanā", skat.: (339) Valtera Nollendorfa lekcija "Trimda un neatkarība" - YouTube

1988: pirmo reizi atgriezās Latvijā.
Kopš 1996: dzīvo Latvijā.

Literārā darbība

Pirmie dzejoļi tapuši ap 1955, kad tika izveidots izdevums "Jaunā Gaita".
2013: rudenī Latvijas Okupācijas muzejā notika Valtera Nollendorfa dzejas vakars.

Dzejas publikācijas lasāmas latviešu trimdas periodikā, dzeja iekļauta antoloģijā "Paradīzes meklētāji" (1964).
Sakārtoti 4 vai 5 dzejas krājumi, kas nav izdoti.
Publicējis apceres, rakstus, recenzijas latviešu un angļu valodā.
No angļu valodas atdzejojis Ivara Ivaska "Baltiešu elēģijas" (Latvijā 2001, arī Valtera Nollendorfa pēcvārdu).
1980: kopkrājumā "3 lugas" (kopā ar Richardu Rīdzinieku un Aivaru Ruņģi) publicēta luga "Variācija par Antiņa tēmu" (sarakstīta 1972); tai raksturīga intelektuāla ievirze, izmantota ironija un paradokss. Rakstījis arī asprātīgas miniatūras, ko nosaucis par "nelugām".

Sabiedriskā darbība

Aktīvs latviešu sabiedriskās dzīves līdzdalībnieks un vadītājs ASV.
Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis.
Piedalījies Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) dibināšanā, tās priekšsēdis 1973-1980.
1955: žurnāla "Jaunā Gaita" iniciatoru grupas loceklis (1.–5., 11.–24., 42.–45. numuru arī redaktors).
Žurnāla "Mazputniņš" (izdots kopš 1959) un "Mēs" izdošanas iniciators un viens no redaktoriem.
Biļetena "Studiju grupa" redakcijas loceklis.

Publicējis virkni rakstu starptautiskos izdevumos par vācu literatūru (pirmā publikācija 1963. gadā žurnālā "Monatshefte"), recenzijas par latviešu autoru darbiem almanahā "World Literature Today". Viens no Baltijas studiju veicināšanas apvienības dibinātājiem, tās valdes loceklis (1974–1980), priekšsēdis (1976–1978).
Žurnālā "Journal of Baltic Studies" rakstījis par latviešu literatūras un kultūrpolitikas jautājumiem trimdā un Latvijā.

Strādāja arī latviešu skolās gan Milvokos, gan arī Minsteres Latviešu ģimnāzijā Vācijā, iecienīts lektors 2x2 un 3x3 nometnēs.

Apgalvojumi

2012: Pasaules Brīvo latviešu apvienības balva.
2017: saņēmis Vācijas Nopelnu ordeņa 1. šķiras krustu.

Par savu radošo darbību un impulsiem

"Laikam jau Vizma Belševica un Aivars Ruņģis pie daudz kā vainīgi. Noteikti arī Jānis Turbads, kura metamorfoze no Valža Zepa noritēja manā klātienē, jā, arī nelaiķis Ervīns Grīns, kas sevi par Rīdzinieku sauca, kaut arī Rīgu savā pirmajā dzīvē viņam vairs nenācās redzēt. Pie daudz kā, kaut ne pie visa. Katrā ziņā pie tā, kas pēdējo gadsimta trešdaļu rosinājis un virzījis manu literāro domāšanu. Vizmas dzejolis par Antiņiem, kam nekad nav zelta zirgu, man bija kā epifānija. Šis motīvs mani nav licis mierā un neliek mierā, jo tajā bija ietverts tas, ko līdz tam nebiju varējis pats izdomāt - izskaidrojums manai latviskajai ticībai un pārliecībai, manai reizēm it kā bezcerīgajai darbībai trimdas latviešu sabiedrībā, izskaidrojums arī pašas trimdas latviešu sabiedrības un latviešu tautas nespējai īstenot savus sapņus un savas kopīgās atmiņas ievest tagadnē. Izskaidrojums un tai pašā laikā arī atklāsme. Antiņš bez zelta zirga. Antiņš, kam ar visu jātiek galā pašam.
Divdesmitā gadsimta pasaule, kas savā praktiskajā, materiālistiskajā un ideoloģiskajā brutalitātē Antiņu atstājusi bez burvības vārdiem, kas nokāvusi pasaku brīnumu. Aizpasaku laiks. Kā te, tā tur. Antiņam jāiet cits ceļš. Manam Antiņam – apkārt kalnu. Bet vai arī tas bija īstais ceļš? Tieša ceļa, tā vismaz toreiz likās, nebija. Lai Vizma man piedod, ja no viņas motīva iznācis daudz kas, kā viņas dzejolī nav. Mans Antiņš rāpjas stikla kalnā, melnajās ogļu dega drēbēs ģērbies. Melnais Antiņš, kas gan var saglabāt tīru savu
sirdi, bet kas aplīp ar melno pasaules piķi. Viņam taču nav zelta zirga. Arī Baltais tētiņš nevar palīdzēt. Labais mūsdienu karalis nevar vai negrib kaķītim atdot viņa dzirnavas, var tikai klausīties kaķīša stāstos un atkal un atkal apgalvot, ka cieš viņam līdz. Viss jāizdara pašam. Kā Antiņam, tā kaķītim, tā mūsu tautai. Ir taču aizpasaku laiks. Literatūra un Māksla, Nr.26 (17.07.1992)

Par tuvākajiem autoriem

“Ir interesanti, ka man daudzos gadījumos ir diezgan tuvi vācu dzejnieki, kā Helderlins, uz kuru es dažreiz atsaucos, un Rilke, bet ir arī latviešu dzejnieki, kurus es diezgan daudz citēju. Var palasīt manās piezīmēs, kur es esmu vairāk vai mazāk citējis vai atsaucies. Nav tāda īsti speciāla, viena. [..] man kādreiz ļoti patika un tuvu pie sirds Imants Ziedonis. Rainis mani drusku atbaida dažreiz. Es Rainī saskatu tādu zināmu pozu un tā man ne visai patīk. Tad jau drīzāk Blaumanis. Varētu teikt, ka Blaumanim ir kaut kāda tāda nepretenciozitāte, bet tāda ļoti liela nopietnība. Arī tajos darbos, kur viņš ir ļoti humoristisks. [..] Nu, jā, vēl Poruks, kā jau romantiķim pienākas. Bārdām es neesmu pieaudzis. Veltas Tomas dzejas man bija tuvas, it sevišķi viņas juteklīgums. Es esmu tulkojis viņas dzeju angliski. Veltai Tomai Latvijas apmeklējumi, tiešām, bija tāda atjaunošanās un, varētu teikt, – viņa neko nevarēja darīt uz pusēm tas bija jādara tā, kā viņa darīja. [..] No rakstniekiem man, protams, ļoti tuvs ir Valdis Zeps ar savu Ķēves dēlu Kurbadu zem pseidonīma Jānis Turbads, jo to es izkūlu cauri. Es biju tas, kurš viņu no Valda rokām saņēmu. Mēs ielaidām vispirms Jaunajā Gaitā. Vispār šī demitoloģizācija, kas notika 50. un 60. gados, ieskaitot Dzintaru Sodumu un citi, kuri demitoloģizē. Un es arī, man tāda ludziņa ir Variācija par Antiņa tēmu, kur es esmu demitoloģizējis to; pēkšņi Antiņš, viņš lugā tiek ienests, atrod, ka aizkulisēs tā Zelta zirga nav, jākāpj pašam. Respektīvi, nekas nenotiek tā, kā ir paredzēts. No otras puses, vai tā nebija, ka Rainis mūs ar to Zelta zirgu uznesa pie tās Saulcerītes, bet pēkšņi mums visi tie Zelta zirgi bija projām un viss bija jādara pašiem. Tur ir viena tāda aina, kurā Antiņš satiek Sprīdīti. Sprīdītis sēž dīķa malā un makšķerē. Sprīdītis saka: “Nu, es saku gulbīti, gulbīti, bet nekas nenotiek. Man likās, ka man te jāmakšķerē.” Viņš bija tas tipiskais trimdinieks. Antiņš saka: “Bet vai tu nedomā, ja tu būtu sācis iet, tu jau sen būtu mājās?” Sprīdītis saka: “Laikam jau es būtu mājās”. Bet tad Antiņš rāpjas tanī kalnā. Sprīdītis arī, mēs redzam, beigās ir atmetis savu gaidīšanu un arī kaut ko meklē. Tāda ir tā situācija, ka mēs dažreiz paļaujamies uz tiem mītiem, un tie mīti mums nepalīdzēja.”/Austrālijas Latvietis, Nr.2901 (06.08.2008)

literatūrkritiķis
rakstnieks
zinātnieks

Valdis Nora

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par darbu "Dzejiski veltījumi latviešu skolai un skolniekiem".
1985

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar Ordeņa domes 1997. gada 12. marta lēmumu.
V šķira
1997

Jāņa Bieriņa piemiņas fonda balva
2001

Latvijas Republikas Ministru kabineta balva
Balva piešķirta par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanā, popularizējot zināšanas un veicinot izpratni par Latvijas vēsturi Latvijā un ārvalstīs.
2011