Valerija Seile
23.06.1891 – 10.05.1970
Valerija Seile (1891–1970) – viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta latgaliešu sabiedriskajām un kultūras darbiniecēm, publiciste, pedagoģe, bibliogrāfe. Pirmā sieviete no Latgales, kas ieguvusi augstāko izglītību, 1916. gadā beidzot Bestuževa Augstākos sieviešu kursus. Piedalījusies 1917. gada vēsturiskā Latgales apvienošanas kongresa organizēšanā un bijusi tā rezolūcijas līdzautore. Rēzeknes apriņķa tautskolu inspektore, Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces locekle. 1917. gadā dibinājusi Latgaliešu skolotāju savienību (vēlāko Latgaliešu skolotāju Centrālo biedrību), bijusi tās biedre un valdes priekšsēdētāja. Aktīvi darbojusies publicistikā. Vairāku žurnālu, kalendāru redaktore un daudzu publikāciju autore. Rakstījusi un uzstājusies ar runām un referātiem par pedagoģijas, valodas, kultūras jautājumiem. 1922. gadā ieņēma izglītības ministra biedres vietu, kas bija līdz tam augstākais sievietes latgalietes ieņemtais amats Latvijas valdībā. Nozīmīgs ir viņas devums Latgales grāmatniecībā, kopā ar Jāni Misiņu sistematizējot grāmatas, kas izdotas latgaliski no 1585. līdz 1936. gadam, un sastādot pirmo plašāko Latgales dialektā izdoto grāmatu rādītāju "Grāmatas Latgales latviešiem" (1936). No 1923. līdz 1940. gadam bijusi Daugavpils Valsts skolotāju institūta direktore, kā arī pedagoģijas vēstures, krievu valodas un latgaliešu valodas pasniedzēja. Pēc institūta slēgšanas strādājusi par krievu valodas skolotāju Rēzeknes Ekonomiskajā tehnikumā un komercskolā, vācu okupācijas laikā par vēstures skolotāju Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā. No 1944. līdz 1946. gadam vēstures skolotāja Rēzeknes 3. vidusskolā. 1946. gada 8. oktobrī kā neuzticama atbrīvota no darba Rēzeknes 3. vidusskolā, atņemta arī pensija. Vēlāk strādājusi par krievu valodas un loģikas skolotāju Rīgas 2. vidusskolā līdz 1957. gadam. Līdz mūža beigām dzīvojusi Rīgā. Apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1926), Tēvzemes balvu (1940).