Stepons Seiļs

Dzimis zemnieku Pētera Seiļa un Helēnas (dzimušas Plekšņas) ģimenē. Tēvs bijis lasītnepratējs, māte pratusi lasīt tikai lūgšanu grāmatu. Stepona vecmāmiņa Veronika Seiļa-Zīra bijusi liela pasaku teicēja un tautasdziesmu dziedātāja, nodzīvojusi līdz 110 gadiem, mūža otrajā pusē kļuvusi akla.
Stepona tēva māsica – pedagoģe, publiciste, bibliogrāfe Valerija Seile.

1935. gada 30. decembrī apprecējies ar Taudejāņos iepazīto skolotāju Mariannu Vuguli (mirusi 1968. gada 3. jūnijā). Laulībā ar Mariannu dzimuši četri bērni:
Lūcija (1936. gada 21. februārī, precējusies Kovaļenko, bijusi Rēzeknes 5. vidusskolas skolotāja),
Juris (1938. gada 25. decembrī),
Viktors (dzimis 1942. gada 7. aprīlī, miris 1944. gada 3. martā),
Pēteris (dzimis 1943. gada 8. septembrī, miris 1996. gadā).
Stepona Seiļa vedekla un Jura Seiļa sieva Anna Seile, bijusī Saeimas deputāte.

Pēc Mariannas nāves mūža nogalē Stepona dzīvē ienāca Marija Zīra no "Kaulaču" mājām.

LITERATŪRKRITIKA, PĒTNIECĪBA UN PUBLICISTIKA

1929: pirmā publikācija – raksts "Latvijas Universitates 10 godu jubileja" žurnālā "Jaunais Vōrds" 1929 (7./8.nr.).

20. gadu beigās latgaliešu periodiskajos izdevumos publicējis daudz rakstu par sabiedriskiem, pedagoģijas un literatūras jautājumiem.

1935: sagatavojis un publicējis atsevišķā brošūrā pārskatu par latgaliešu grāmatniecības attīstības gaitu "Latgalīšu grōmota".
1937–1938: ar dažādiem pseidonīmiem periodiskajos izdevumos publicētie Seiļa literatūrkritiskie apcerējumi apkopoti krājumā "Jaunī deigli" (1-2, kas ir pirmais literatūrkritisku rakstu krājums latgaliešu literatūrā.

Seiļs aktīvi darbojies latgaliešu avīžniecībā: bijis žurnāla "Jaunais Vōrds" redakcijas kolēģijas loceklis (1929–1930), laikraksta "Jaunō Straume" redaktora sekretārs (1931), rediģējis žurnālu "Reits" (1923–1924), bijis žurnālu "Straume" (1932–1934) un "Latgolas lauksaimnīka goda gromatas" līdzdirektors (1936–1940).

Līdzdarbojies daudzos periodiskajos izdevumos – "Latgolas Vōrds", "Jaunais Vōrds", "Zīdūnis", "Latgolas Škola", "Daugavas Vēstnesis", "Latgolas Bolss", "Olūts".

Apkopojis materiālus par latgaliešu kultūras darbiniekiem un pētījis un popularizējis latgaliešu grāmatniecības vēsturi. Mūža pēdējā desmitgadē intensīvi sadarbojies ar Andra Vējāna vadīto žurnālu "Karogs", publicējis virkni rakstu par Latgales kultūrvēstures jautājumiem, piedalījies radioraidījumu veidošanā un konsultējis Latviešu dzejas antoloģijas sastādītājus.

KULTŪRAS, SABIEDRISKĀ, PEDAGOĢISKĀ DARBĪBA

1935: Rēzeknē bijis latgaliešu grāmatu izstādes rīcības komitejas sekretārs. Kopā ar M. Apeļu organizēja latgaliešu grāmatu izstādi.

Eksponēšanai izstādē iesniedzis plašu viņam piederošoiespieddarbu klāstu – 1753. gada evaņģēlija izdevumu, 19. gadsimta reliģiskas grāmatas, 20. gadsimta daiļliteratūru, mācību un praktiska satura grāmatas, dažādus statūtus, programmas un uzsaukumus,kā arī 20.–30. gadu avīžu komplektus un žurnālus.

1936. gada vasarā Taudejāņu sešgadīgajā pamatskolā vadīja Latgales skolotāju, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu darbinieku slimokases bērnu koloniju. 1937. gadā palīdzēja skolas pārzinei (savai sievai) dibināt mazpulkus. Organizēja un vadīja trīs skolēnu pašdarbības pulciņus; literāri dramatisko (tam arī pats ir sacerējis ludziņas), skolēnu un pieaugušo jaunatnes tautas deju un Latvijas jaunatnes Sarkanā krusta pulciņu.

Stepons aicināja Taudejāņu skolēnus vākt tautas garamantas: pierakstīt pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus un tautasdziesmas. Folkloras krātuvei tika nodoti pāri par 1000 paša un skolēnu savākto folkloras variantu.

Taudejāņos noorganizēja tautas dziedātāju un koklētāju ansambli, kas jau 1936. gada 12. septembrī uzstājās Vislatvijas pļaujas svētku laikā Rēzeknē koncertā un rakstnieku vakarā. Par ansambļa darbu Stepons ir uzrakstījis monogrāfiju "Kūkleites skanēja".

Stepons veicis daudz sabiedrisko pienākumu. Bijis Makašānu pagasta skolotāju metodiskās apvienības vadītājs, Makašānu izpildkomitejas kultūras un izglītības komisijas priekšsēdētājs, Rēzeknes apriņķa skolotāju arodbiedrības sekretārs un (tāpat kā Taudejāņos) divas reizes sabiedriskais bērnu aizgādības inspektors (1958. un 1965. gadā).

Stepons Seiļs iesaistījās arī grāmatu izstāžu, teātra izrāžu un folkloras ansambļu organizēšanā.

Nozīmīga ir arī Seiļa līdzdarbība Latgales Skolotāju centrālajā biedrībā, Latgales centrālā muzeja biedrībā un kooperatīvā "Gaisma", kas uzturēja grāmatu veikalus Rēzeknē un Ludzā.

Savos 25 skolotāja darba gados Stepons Seiļs mācījis vairākus priekšmetus: latviešu valodu un literatūru (ietverot arī latgaliešu valodu un literatūru), krievu un vācu valodu, vēsturi, fizkultūru, arī fiziku un rasēšanu.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Rakstīt sācis studiju gados Rēzeknē, kur Stepons Seiļs vadīja literāri dramatiskā pulciņa "Daile" literāro sekciju un bija studentu žurnāla "Daile" redaktors. Tajā ievietots pirmā stāsta "Sestdiena Latgalē" fragments un dzejolis "Latgolai".

1929: pirmā stāsta publikācija – stāsts "Sestdiena Latgalē" publicēta žurnālā "Jaunais Vōrds" (1929, 7/ 8),

Pamatā rakstījis stāstus un tēlojumus, arī dzeju. Literārie darbi bieži vien tika parakstīti ar pseidonīmiem Jōņs Aizupīts un Kļovu cysa.

Vērtīgākie ir uz bērnības atmiņu pamata veidotie darbi: bērnu stāstu cikls "Nabēdnis" ("Olūts", 1943, 1–2, 4; 1944, 6), "Stārķa brīnums" ("Karogs", 1979, 3) u.c.

Stepona Seiļa literārie darbi grāmatās nav iznākuši. Autors dzeju un aforismus apkopojis divos dzejoļu krājumu manuskriptos "Dzimtine" un "Zam dzimtinis dabasim", stāstus – krājuma "Nabēdnis" manuskriptā.

LATGALES RAKSTU VĀKUMS. REPRESIJAS PRET SEIĻA DARBĪBU

Visu mūžu Seiļs pētījis latgaliešu literatūru un kultūrvēsturi. Savās mājās "Kļovos" viņš bija savācis ļoti plašu un vērtīgu latgaliešu rakstniecības un avīžniecības materiālu krājumu, senus rokrakstus, kultūrvēsturiskus materiālus par Latgali.

Stepons Seiļs dzīves laikā vairākkārt saskāries ar valdošā režīma represijām.

20. gadsimta 30. gados, Kārļa Ulmaņa režīma laikā viņa mājās Taudejāņos tika veikta kratīšana, kuras laikā izņēma un sadedzināja dienasgrāmatu.
1951: Stepons Seiļs kā politiski neuzticams no darba skolā atbrīvots par "Olūtā" (1943, Nr. 4) publicētu bērnības atmiņu stāstu "Nu vokoru puses".
Padomju laikā kā bīstami tika uzskatīti grāmatnieka sakari ar trimdas tautiešiem (Seiļs sarakstījies, piemēram, ar rakstnieku Jāni Klīdzēju), pretvalstiski bija Seiļa mēģinājumi cīnīties par latgaļu valodas līdztiesību.
1974. gada pirmajā pusē Seiļa mājas vairākkārt apciemoja partijas darbinieks "Saška", īstajā vārdā Aleksandrs Strods.
1974. gada 1.–3. jūlijā, pamatojoties uz it kā sen atpakaļ Seiļa izdarīto valsts grāmatu piesavināšanās faktu (savulaik no sagrautās Rēzeknes bija izvedis daļu no bojāejai nolemtās Latgales centrālā muzeja bibliotēkas), Valsts drošības komitejas īpaši svarīgu lietu izmeklētājs Kaķītis konfiscēja autokravu grāmatu un vēsturisku dokumentu, kvalificējot tos kā pretvalstiskus un aizliegtus. Varas iestāžu uzmanību, iespējams, veicināja Stepona Seiļa publikācija žurnālā "Karogs" 1974. gadā par latīņu drukas aizliegumu sakarā ar tā atcelšanas 70 gadu atceri.
1974. gada 6. novembrī pilnīga vai daļēja Stepona Seiļa bibliotēka no prokuratūras tika pārvesta uz V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku. Lieta pret Steponu Seili izbeigta. Kā norāda Lidija Limane, domājams, ka "prokuratūras lēmums pārvest Stepona Seiļa materiālus uz bibliotēku ticis pieņemts, iesaistoties bibliotēkas vadībai un personīgi Aleksejam Apīnim, jo šāda padomju tiesībsargājošo iestāžu prakse nebija ierasta. Tomēr dokumentāli pierādījumi bibliotēkas vadības iniciatīvām nav atrasti."

Šā arhīva lielākā daļa nonāca Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Seiļam tika atdoti atpakaļ lielākā daļa rokrakstu – biogrāfiskie materiāli, dienasgrāmatas, korespondence, viņa sakopotie materiāli par Latgales kultūrvēsturi un personālijām.
Pēc Seiļa nāves mantinieki lielāko daļu materiālu nodeva Latvijas Nacionālajam muzejam, daļa nonākusi Latgales novadpētniecības muzejā.
2017. gada 9. augustā LU Akadēmiskajā bibliotēkā nodotas Stepona Seiļa dienasgrāmatas.

PAGODINĀJUMI

1959: Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja apbalvoja Steponu Seiļu ar Goda rakstu par ilggadēju, labu mācību, audzināšanas un sabiedrisko darbu.

"Dzimis un uzaudzis Rēzeknes pusē, Stepons Seiļs ar dziļām un stiprām saitēm saistīts ar tēvu novadu, ar tā rūpestiem un ilgām, tradīcijām, folkloru, rakstniecību. [..] Kādos skolotāju vasaras kursos pēc kara es arī iepazinos ar viņu – pazemu un kustīgu vīru, kas ārēji gan vairāk atgādināja zemnieku, bet kura interešu loks pacēlās augstu pāri Latgales pagātnei un nākotnei. Viņš rakstīja liriskus dzejoļus un fabulas, paretam publicēja tēlojumus un stāstus, bērnības atceres. Taču vislielākais un nozīmīgākais devums, kuru atstājis mums Stepons Seiļs, ir bija literatūrpētnieciskie darbi. Viņš vecos sējumus glāstīja gluži kā saimniece maizes klaipus. Bet Steponu saistīja arī viss jaunais, viņš prata ievērot sev blakus augošus talantus. Viens no pirmajiem ieraudzīja Alberta Sprūdža spilgtās dotības attēlot Dekšāru un Varakļānu ļaudis. [..] Viņš pazina gandrīz vai visus sava novada rakstniekus, sazinājās ar tiem. Viņš rakstīja par dažādām vārda mākslas problēmām un valodas jautājumiem, par sabiedriskās dzīves norisēm. [..]
Raksturā būdams straujš un akotains, Seiļs bieži nonāca dažādās domstarpībās. Daudzi viņu nesaprata, nespēja novērtēt viņa darba jēgu. Tāpēc radās dažādi pārpratumi. Stepons Seiļs pa Rēzeknes zemi un Rīgas ielām soļoja, augstu pacēlis galvu. Bet pārinodarījumi salieca arī viņa augumu. [..]"

Andris Vējāns priekšvārdā Annas Seiles atmiņām "Visu mūžu, dažādos apstākļos...". Karogs, Nr. 2, 1989, 164.–165. lpp.

"S. Seili raksturo dziļa un noturīga interese par latgaliešu grāmatniecību un neatlaidība novada kultūras mantojuma apzināšanā un saglabāšanā. Kā dienasgrāmatā, tā vēstulēs un citos tekstos viņš samērā maz stāsta par grāmatu ieguves avotiem. Meita Lūcija Kovaļenko (dz. Seile) atceras, ka tēvs izmantojis visas iespējas iegūt grāmatas: staigājis pa lauku mājām, meklējis makulatūrā, taujājis pie paziņām, pircis. Ar šādu rīcību viņš bieži vien izglāba grāmatas no iznīcināšanas vai novārtā pamestu iespieddarbu eksemplāru iznīkšanas. [..] viņš izmantoja katru iespēju, lai glābtu apdraudētus iestāžu grāmatu vai dokumentu krājumus, piemēram, uzņēmās rūpes par Latgaliešu Skolotāju centrālās biedrības Rēzeknes arhīvu un Latgales centrālā muzeja-bibliotēkas materiāliem. Materiālo iespēju robežās viņš centās abonēt jaunākos laikrakstus un grāmatas. Padomju varas laikā, kad latgaliešu grāmatu izdošana tika pārtraukta, viņš dažādos avotos meklēja un saglabāja katru rakstu rindu par Latgali un latgaliešiem, kā arī pats turpināja rakstīt latgaliešu valodā. Makašānu pagasta "Kļovūs" viņš izveidoja iespaidīgu latgaliešu rakstu bibliotēku ar teju pilnīgu grāmatu krājumu, retiem avīžu komplektiem, kā arī seniem rokrakstiem un paša sakopotiem materiāliem par kultūras darbiniekiem. Viņam piederēja daudzi reti senāko grāmatu izdevumi latgaliešu valodā, tai skaitā pirmā latgaliešu grāmata "Evangelia toto anno" (1753) pat divos eksemplāros – vienu no "Ceplīšiem" viņam atnesis Bernhards Borgs (?–1976), bet otru – ieguvis no drukas aizlieguma laika dziesminieka Jōņa Seiļa (1882–1928). Pie viņa no Rīgas, Rēzeknes, Ludzas un citām vietām brauca ciemiņi, lai iepazītos ar krājuma bagātībām – katrs savai vajadzībai. [..] Grāmatnieka skapjos un plauktos atradās literāru darbu autormanuskripti, reti avīžu numuri, vienīgie latgaliešu grāmatu eksemplāri, drukas aizlieguma grāmatas un rokraksti, plašs materiālu klāsts par Latgales notikumiem un cilvēkiem. S. Seiļa mājās viena cilvēka spēkiem bija izveidota muzejveida krātuve, kas varēja sacensties ar valsts krātuvēm galvaspilsētā. Bibliotēka kalpoja arī pašam īpašniekam par pētījumu bāzi, jo viņš nemitīgi strādāja un domāja, pētīja un rakstīja, pa retam gatavojot kādu publikāciju žurnālam "Karogs" vai kādam laikrakstam, vēl biežāk – plauktam vai atvilktnei. S.Seiļs savos sacerējumos netiecas pēc filozofiskiem vispārinājumiem un raksturojumiem, iespējams, padomju sistēmas uzspiestie ideoloģiskie ierobežojumi neļāva viņam izteikt plašāku redzējumu, tomēr precīza milzīga apjoma faktu fiksācija veido plašu Latgales vēstures un sava laika panorāmu."

Limane, Lilija. Grāmatnieks Stepons Seiļs un viņa personālarhīvs Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Via Latgalica X, 2017, 153.–154. lpp.

"Un vēl vienu pasaules stūri atklāj mums Vējāns. Viņš stāsta par grāmatu pasaules sargātāju Steponu Sei|u. Viņa "Kļavās" pie Rēzeknes derētu iegriezties katram, kas grib pārliecināties, kādu milzu darbu veikuši "cilvēki, kas nākuši no Latgales tīrumiem un pilsētām, lai rakstos izteiktu un iemūžinātu savas zemes kultūras meklējumus un sasniegumus".
Tik tiešām apbrīnojama pacietība un dziņa vadījusi Makašānu skolotāju Steponu Seiļu, lai vienviet vāktu Latgales kultūras vērtības! To nevar vārdos izteikt. Tas jāredz ikvienam pašam. Kļavu mājām, kurās mīt mūsdienu Misiņš, nevar vienaldzīgi paiet garām. Viņa krātuve rodas par paša līdzekļiem, un apbrīnojama ir šī cilvēka neatlaidība un spītība savu mērķu īstenošanā. Ar laiku cerēsim, ka radīsies iespēja še iekārtot muzeju."

Viktors Līvzemnieks recenzijā par Andra Vējāna grāmatu "Savas lakstīgalas meklētāji": Iepazītā cilvēkzeme. Karogs, Nr. 12, 01.12.1970.

Ērglis, Īvāns, Jōņs Aizupīts, Kļovu cysa, Okūts, J. Mežmaļs

Kļovu skola
Kļovi [uo]
Beidzis vietējo Kļovu skolu.

1924
Rēzekne Town 1st Latvian Primary School
Rēzekne
1924. gadā beidzis Rēzeknes 1. latviešu pamatskolu.

1929
Rēzekne State Teacher's Training Institute
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
Beidzis Rēzeknes Valsts skolotāju institūtu. Studiju gados piedalījies gan dramatiskajā kolektīvā, gan darbojies literārajā žurnālā "Straume".

1929–1930
University of Latvia
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis tautsaimniecību LU Tautsaimniecības nodaļā. Izvēlētais studiju virziens nesaistīja, tāpēc pēc gada studijas pārtraucis.

Mežāru kapi
Tēlnieka Bērtuļa Bula veidots kapa piemineklis Kļovu jeb Mežāres kapos.

1929–1934
Rīga
No studiju sākuma Latvijas Universitātē dzīvojis Rīgā. Pēc politiskā apvērsuma 1934. gadā Stepons Seiļs tika ieskaitīts politiski neuzticamo personu sarakstā, kuriem nebija vēlams dzīvot Rīgā.

1968–1979
Kļovi [uo]
Pēc pensionēšanās dzīvojis dzimtajās mājās Kļovos.

1929
Studentu biedrība "Montania"
1929. gadā Stepons iestājās Latgolas studentu biedrībā "Montania".

1930
Latgales Jaunatnes biedrība
Latgales Jaunatnes biedrības Rīgas nodaļas valdes sekretārs, arī tās faktiskais vadītājs (biedrības pulcēšanās notika avīzes "Jauno Straume" telpās).

12.1929
Laikraksts "Jaunō Straume"
No 1929. gada decembra (citos avotos – 1931. gadā) laikraksta "Jaunō Straume" redaktora Jezupa Trasuna sekretārs, avīzes līdzīpašnieks.

1932–1933
Žurnāls "Straume" (1932–1937)
Žurnāla "Straume" izdevējs un līdzredaktors (kopā ar Jāni Somu).

31.10.1934–1941
Taudejāņi Primary School
Taudejāni
1934. gada 31. oktobrī uzsāka skolotāja darbu Taudejānu sešklasīgajā pamatskolā.

1942–1944
Rēzekne
Strādājis CT 17. būvkantorī Rēzeknē.

10.08.1944–1949
Kļovu skola
Kļovi [uo]
1944. gada 10. augustā Seiļs nozīmēts par Kļovu septiņgadīgās skolas direktoru.

1949–08.1950
Rēzekne
1949. gadā pārcelts uz Rēzeknes TIN par skolu inspektoru. Šajā amatā tikai gadu.

1950–11.01.1951
Kļovu skola
Kļovi [uo]
Pēc atbrīvošanas no skolu inspektora amata nepilnu gadu turpināja strādāt par Kļovu skolas direktoru, vēlāk par skolotāju.

1951–1955
Rēzekne
Strādājis dažādus maizes darbus Rēzeknē (Rēzeknes maizes kombināta celtniecības brigādē, dzirnavās par rēķinvedi, sagādes aģentu, noliktavas pārzini).

08.1955–1957
Viļānu novads
Skolotājs Viļānu rajona Mežmalas septiņgadīgajā skolā

08.1957–1968
Kļovu skola
Kļovi [uo]
Atkal strādāja Kļovu skolā līdz šīs skolas likvidācijai 1968. gadā.

01.10.1933–04.10.1934
Rīga
Dienējis 6. Rīgas kājnieku pulkā.

22.07.1979
Mežāru kapi
Izvadīts 22. jūlijā plkst. 12 no Kļoviem. Apbedīts Kļovu jeb Mežāres kapos.