"Tur nedega tikai Valmiera, tur sadega daļa mūsu dzīves... No frontes pienāca pēdējais vilciens ar
ievainotiem karavīriem un līdz ar tiem mūs aizveda rudenīgā naktī.. Valmierai pieder mana jaunības sapņi, mīlestība, darbs... Garos trimdas gados to vienmēr esmu nesis sev līdzi, kā ceļamaizi, lai paguruma brīžos atpūstos tās atmiņas dārzos. Var jau būt, ka ar gadiem tā manas iedomās ieguvusi nereālu skaistumu, kā viss, kas saistās ar dzimteni un jaunību. Pēc gadiem atgriežoties dzimtenē, atmiņas paceļas spārnos un meklē senās, pazīstamās vietas un sejas. Stacija – tā nav tā, no kuras pirms 46 gadiem, atstāju dzimto vietu. Tā ir sveša ēka. Vēl stāv vecais ūdenstornis blakus jaunam. Kādreiz, uzkāpis tajā pa daļēji satrūdējušām kāpnēm, jutos kā putns lidojuma. Stacijas iela. Tajā pazinu katru māju un iedzīvotāju. Nedroši, kā svešnieks, ieeju mājas pagalmā, kurā pavadīju bērnību. Tur dzīvoju .ar savu tēvu."
Briedis, Andris sarunā ar Valdi Pūli. Liesma, 1990, 5. okt.