Valdis Pūlis

Dzimis tirgotāja ģimenē. Triju gadu vecumā nomirusi māte. Šis traģiskais notikums atstāja rētas uz visu mūžu. Audzināšanu uzņēmās tēva 16 gadus vecā meita Emma no pirmās laulības.

1944: 23. septembrī no Valmiera ar sievu Hertu Pūli (dzimusi Balodis; 1917–2010) uzsāka bēgļu gaitas.
1944–1947: dzīvoja bēgļu nometnē Vācijā.
1947: izceļoja uz Angliju, dzīvoja Līdsā. Abi ar sievu Hertu Pūli strādāja tekstilrūpniecībā. Tomēr interesi par skatuvi mudināja izveidot internacionālu mākslinieku aģentūru, iesaistot iebraukušos Austrumeiropas strādniekus un sarīkojot varietē koncertu.
1950: piedzima dēls Māris Pūlis. Valdis Pūlis pievērsās ēku remontēšanai; brīvos brīžos ar prieku izpalīdzēdams dejo kopas "Kamoliņš" gadskārtējos pavasara sarīkojumos kā režisors; rosīgi darbojās latviešu sabiedrībā, Daugavas Vanagos un Līdsas latviešu draudzes dzīvē,

1938: sarakstījis lugu "Koklētāja pasaka"; luga godalgota un publicēta žurnālā "Ugunskurs" (grāmatā 1965),

Literārie darbi
1965: drāmas "Jānis Kalns"
1980: drāma "Dzimtenes balss"; godalgota PBLA Kultūras fonda globālā lugu sacensībā 1980 (1981 ar Valda Silupes vārdu).
1990: drāma "Atgriešanās".
Teātrī izrādītas lugas "Beverīnas dziedonis", "Devītais vilnis" u. c.

Dzeja apkopota krājumā "Svešuma sāpe" (1982).
Latvijā izdoti prozas un dzejas krājumi "Dzirkstis" (1992) un "Atblāzma" (1998).

1967–1988: rediģējis izdevumu "Līdsas draudzes vēstis".

Sabiedriskais darbinieks un kultūras dzīves organizētājs
Ziemeļlatvijas teātra darbinieks; teātris atradās Valmieras Latviešu biedrības namā.
Kultūras dzīves vadītājs Vidzemē; viens no Vidzemes Dziesmu svētku vadītājiem Valmierā 1943. un
1944. gadā; populārs ceļojošu koncertu, izrāžu organizētājs un aktieris Ziemeļvidzemē, arī Cēsu rajonā.
Pēdējais un lielākais kultūras sarīkojums bija Dikļu Dziesmu svētku 80 gadu atcere Valmierā 1944. gada 2. jūlijā ar solistu un apmēram 20 kopj piedalīšanos, bija sarīkojuma ierosinātājs un visu darbu mgalvenais veicējs.
1920–1947: darbojies Latvijas skautu organizācijā.

"Tur nedega tikai Valmiera, tur sadega daļa mūsu dzīves... No frontes pienāca pēdējais vilciens ar
ievainotiem karavīriem un līdz ar tiem mūs aizveda rudenīgā naktī.. Valmierai pieder mana jaunības sapņi, mīlestība, darbs... Garos trimdas gados to vienmēr esmu nesis sev līdzi, kā ceļamaizi, lai paguruma brīžos atpūstos tās atmiņas dārzos. Var jau būt, ka ar gadiem tā manas iedomās ieguvusi nereālu skaistumu, kā viss, kas saistās ar dzimteni un jaunību. Pēc gadiem atgriežoties dzimtenē, atmiņas paceļas spārnos un meklē senās, pazīstamās vietas un sejas. Stacija – tā nav tā, no kuras pirms 46 gadiem, atstāju dzimto vietu. Tā ir sveša ēka. Vēl stāv vecais ūdenstornis blakus jaunam. Kādreiz, uzkāpis tajā pa daļēji satrūdējušām kāpnēm, jutos kā putns lidojuma. Stacijas iela. Tajā pazinu katru māju un iedzīvotāju. Nedroši, kā svešnieks, ieeju mājas pagalmā, kurā pavadīju bērnību. Tur dzīvoju .ar savu tēvu."
Briedis, Andris sarunā ar Valdi Pūli. Liesma, 1990, 5. okt.

kultūras darbinieks
rakstnieks

Valmiera
Beidzis Ziemeļlatvijas teātra dramatiskos kursus.

1927
Valmieras vidusskola
Valmiera

Valmiera
Ziemeļlatvijas teātra darbinieks.

Latvijas PEN klubs
Stokholma

Daugavas Vanagi

Latviešu preses biedrība
Anglija
LPB Anglijas kopa.

31.05.2005
Trikātas kapi
Apbedīta urna.