Uldis Zemzaris

Dzimis poligrāfijas un tirdzniecības darbinieka un skolotājas ģimenē. Māsa – dzejniece Dzidra Rinkule-Zemzare.

Pirmā prozas publikācija
1961: humoreska "Nagla" žurnālā "Padomju Latvijas sieviete" (Nr. 4, 1961).


Proza1969: stāstu krājums "Modeļa pieradināšana" (Liesma).1978: stāsti un apceres "Uzgleznot sevi" (Liesma).1983:  humoreskas un stāsti "
Prieks laipnībā" (Liesma).1988: stāstu krājums "Paradīze mansardā" (Liesma).2006: humoresku krājums "Zinātājs, Pūciņa, Ūdentiņš un citi jautri stāsti" (Mansards).2007: atmiņu stāsti "Tad es biju mellužnieks" (Mansards).2015: apceres un tēlojumi "Nupat bija rīts" (Vesta LK).2017: "Mākslinieki dzīves ceļā satiktie: vērojumi un atklāsmes latvju gleznotāju atcerei, kas padomju varas gadus pārlaida dzimtenē" (Vesta LK).
Mākslinieciskā darbībaGleznu personālizstādes Rīgā (1961, 1964, 1976, 1980, 1988, 1998, 2003), Jūrmalā (1976), Tartu (1965), Maskavā (1974), Sidnejā (1982), Otavā (1984), Kolumbusā (1990), Ņujorkā un Bostonā (abas 1991). Strādājis par ilustratoru Latvijas Valsts izdevniecībā (1955–1957). Veidojis dekorācijas Pētera Pētersona izrādēm Dailes teātrī (1965–1966). Aivars Freimanis par Uldi Zemzari uzņēmis dokumentālo filmu "Cilvēks ieiet varavīksnē" (1962).Organizatoriskā darbība1957: kopā ar Leo Kokli izveido Latvijas Mākslinieku savienības Jauno mākslinieku sekciju, kas rīko jauno mākslinieku izstādes.
Darbības novērtējums1999: kļūst par Kultūrkapitāla mūža stipendiātu.

Par Ulda Zemzara īsprozu"Nav ne mazāko šaubu, ka stāsti "Lidojums", "Dominus Vitae", "Pūciņa", "Posms četrdesmit trīs" u. c. pieder latviešu prozas krietnākajiem paraugiem. Savā labākajā paveidā Zemzaris parādās arī apcerēs par Līviju Endzelīnu, Ģedertu Eliasu, Leo Kokli u. c. Šiem darbiem līdzīgu mūsu literatūrā nav, tie ir novatoriski gan iecerē, gan izpildījumā. Zemzara valodas izjūta ir lokana, viņš prot rīkoties ar jēdzieniem, spēj savdabīgi pārkausēt nodeldētas izteiksmes klišejas. Viņa meklējumi un atradumi neaizmaldās par varītēm gribētas oriģinalitātes ērmībās, bet visnotaļ savērpjas ar latviešu valodas iedabu."

Skujiņš, Zigmunds. Par Uldi Zemzari, gleznotāju un rakstnieku. Zibens locīšana: apceres un sarunas. Rīga: Liesma, 1978.
Par stāstu krājumu "Modeļa pieradināšana" (1969, Liesma)"Jūtam, ka U. Zemzarim kā stāstniekam patīk īpatnēji, savdabīgi raksturi, gadījumi, trāpīgi teicieni, «cēli pārpratumi». Viņš ir  meklētājs. Vienlīdz glezniecībā un literatūrā, formā un saturā. Par pēdējo runājot, redzams, ka U. Zemzaris nepaliks tikai pie mākslinieku dzīves tēlojuma vien. Jau tagad no tematiski noskaņotā krājuma lec ārā divi stāsti — "Laimes vēlējumi" un "Zinātājs". Pirmajā galvenais varonis ir pensionētais rotaļlietu meistars Bune, otrā — ērmīgs dīvainis — vecais Cikariņš, kurš apsēsts no kaislības visiem stāstīt visu, ko vien zina.  Pēdējais stāsts, manuprāt, tēla psiholoģiskā un reizē ārējā portretējuma spilgtuma ziņā krājumā ir nepārspēts. "Laimes vēlējumi" apliecina U. Zemzara potences arī sižetiskajā stāstā, kaut gan līdz šim dominē psiholoģiskie skicējumi un subjektīvas (labā nozīmē) refleksijas. Katrā ziņā Uldis Zemzaris ir  asredzīgs vērotājs un tēlotājs."
Būmanis, Arnolds. Ne tikai hobijs. Karogs, 01.06.1970.
Par stāstu krājumu "Paradīze Mansardā" (Liesma, 1988)
"Patiesas cilvēcības meklējumi — tā, šķiet, varētu raksturot autora būtiskāko iezīmi. Stāstu krājumā mēs atrodam īpatnēju kontrapunktu ar tepat grāmatā ievietotajām gleznu reprodukcijām, un šie cilvēcības meklējumi mums atklājas vispirms caur pašu mākslinieka (rakstnieka un gleznotāja) skatienu uz dzīvi. Tā ir sadzīve ar tās raupjo un kolorīto faktūru, pavisam ikdienišķas, varbūt pat banālas norises, kuras apgaro, kurām jēgu piešķir  mākslinieka spēja saskatīt tajās mūžsenas pretrunas starp sapni un īstenību. [..] Te ir kaut kas no Kabīrijas smaida slavenajā Fellīni filmā, kaut kas no prieka par pašu esības faktu, kaut kas no tā, ko mēs varētu nosaukt par mīlestību uz dzīvi. Un tad patiešām citas paradīzes kā mansards nemaz nevajag — paradīze ir tepat blakus, un kas par to, ka tā var izraisīt arī ironisku smaidu. Zemzaris smaida bieži. Un tas piepilda viņa stāstus (tāpat kā viņa gleznas) ar īpatnēju siltumu — varbūt arī ar tādu kā distancipret saviem varoņiem par labu tuvībai pašam sev? Krājumā ir daudz nepārprotami auto biogrāfisku momentu, arī personāžs ar tā peripetijām gandrīz vienmēr nāk no mākslas pasaules un mākslinieku aprindām. Māksla šais stāstos ir tāda kā reālās dzīves spogulis, viss tajā ir kā dzīvē, tikai spilgtāk un sulīgāk, arī līksmāk un skaistāk— mākslinieka personības piepildīts."
Kaņepe, Antra. Zemzaris smaida bieži. Karogs, 01.02.1989.

–1953
Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola
Rīga

–1955
Teodora Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmija
Rīga
Beidzis glezniecības nodaļu.

–1945
Dubultu ģimnāzija
Jūrmala

1955–1957
Latvijas Valsts izdevniecība
Rīga
Ilustrators.

1965–1966
The Dailes Theatre
Rīga
Dekorators.

1957
Latvijas Mākslinieku savienība
Rīga

1971
Latvian Writers’ Union
Rīga

Ordenis "Goda Zīme"
1971

LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks
1974

The Order of Three Stars
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Kultūras ministrijas Atzinības raksts
Kultūras ministrijas Īpašais atzinības raksts piešķirts par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrtelpas bagātināšanā.
Īpašais atzinības raksts
2018