No atmiņu tēlojuma "Šķiršanās no Rudbāržiem""Aiziet no Rudbāržu plkv. Oskara Kalpaka tautskolas man nebija viegli. Te bija pavadīti mana mūža laimīgākie gadi, te es biju guvis savus pirmos skolotāja un sabiedriska darbinieka panākumus, savu krietno darba biedru Elizabetes Āboliņas,Idas Rukas, Eleonoras Smeiles vēlākās Rubenes, Alisēs Buividas, vēlākās Irbes, Jāņa Purviņa, Olgas Degutas un skolotāja Richarda Meistara atbalstīts. Mēs dziedājām, spēlējām teātri, rīkojām jaunatnes sacensības un nometnes, nenogurstoši kopām savu skolas apkārtni, tā ka drīz vien to pat pazīt nevarēja. Skola bija kļuvusi par sabiedriskās dzīves centru. Te pulcējās visi rudbāržnieki, Lēnu galu ieskaitot, visas organizācijas, jaunatne. Tas pa daļai bija izskaidrojams ar to, ka pagastā nebija biedrības mājas, kā, piemēram, Džūkstē vai Pampāļos. Te visa sabiedriskā dzīve norisinājās jaunajā skolā, kur bija plašas internāta telpas un samērā liela zāle, trūka gan piemērotas skatuves. [..] Rudbāržus atstāt nebija viegli arī vēl citu iemeslu dēļ. Es te biju iemantojis daudz mīļu draugu. [..] Šo cilvēku dēļ biju iemīļojis arī Kurzemi ar tas skaistajiem siliem, upēm, mīlīgiem pakalniem un lejām. Te nebija tālu arī Baltijas jūra, kas apskaloja Kurzemes krastus – gaisa līnijā nedaudz tālāk par 50 km, un, likās, ka klusos vakaros varētu dzirdēt tās mūžīgo šalkšanu. Bet var arī būt, ka šī šalkšana bija iespiedusies manā zemapziņā no daudzajiem Liepājas apciemojumiem. Ak jā, tas bija toreiz, kad mēs vēl nebijām koduši krievu boļševiku atziņas ābolā. Toreiz mēs vēl drīkstējām uzlocīt bikšu galus un kilometriem tālu klaiņot pa jūras balto smilšu liedagu, bez mazākām bailēm, ka mūs te varētu sastapt kāds krievs ar mašīnpistoli padusē un sākt tirdīt, vai tik mēs te negribam atklāt kādus boļševiku noslēpumus, it kā dabai nebūtu pašai sava noslēpumu, kurus cilvēks mūždien ir apbrīnojis un nebeigs apbrīnot." Latvija, Nr.10 (11.03.1978)