PAR TĀLIVALŽA TREIČA DZEJU
"Trīs vaļi, uz kuriem balstās Tālivalža Treiča dzeja, ir: reālistiska detaļa, dzīva intonācija, aforistiskums. Laika gaitā daudzveidīgāka kļuvusi instrumentācija, ritmi, skaniskie tēli. Nav svešs viņam arī romantisks fantāzijas lidojums, sevišķi liroepikā."
Auziņš, Imants. Tad esi, kas esi! Treicis, Tālivaldis. Vēl pēc vasaras laika. Rīga: Liesma, 1989, 7. lpp.
"Tālivalža Treiča dzeja ir vienkārša un saprotama, bez ārējiem izskaistinājumiem un formas akrobātikas. Visbiežāk tajā tēlota mazpilsētas laužu ikdiena, autora jūtu un domu pasaule, sastopami arī vēstures un folkloras motīvi, literatūras un mākslas darbinieku portreti. Tālivaldis neklīst abstrahētās pasaulēs un necenšas aptvert neaptveramo."
Ozols, Leons. Pie mums viesojas Tālivaldis Treicis. Darba Uzvara, 1982, 25. decembris.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "IKDIENA" (1970)
"Tālivaldis Treicis sapratis – viņa poētiskajiem nolūkiem maz der pašlaik populārās liriski filozofiskās dzejas mākslinieciskie paņēmieni, viņš meklē savus, saturam atbilstošus. Rodas visai īpatnēji, ārēji it kā tīšam neveikli un parupjām līnijām zīmēti tēli, kuru asociatīvais raksturs neatklājas uzreiz, – tikai vērīgāk ielūkojoties, pamanām šo vienkāršo līniju savstarpējo sakarību, sakritību, paralēlismu, krustošanos, vienkāršajā zīmējuma ieraugām kaut ko tādu, kas to pacel pāri ikdienas naturālistiskam attēlojumam. Tālivaldis Treicis labi iztiek bez dzīves romantizētas izskaistināšanas, parāda visu tās prozaiskumu. “Mājai sienas apšūt vajag. / Malkas šķūnim papes rullis vēl pirms lietus jādabū pa blatu. / Durvis prasa jaunas eņģes. / Tad vēl kaķe žēli murrā: / – Šoreiz bērnus audzināšu pati. / – Tāds tas rīts un tāds vakars.”
Šis pats prozaiskums valda arī tur, kur ikdienas nenovēršams atribūts ir darbs, vienmuļais, smagais, prozaiskais un reizē poētiskais. Dzejoli par vecajām Zemgales mājām, kas mirkst lietū, par darba cilvēkiem, nerunīgiem un nevaļīgiem, par zemniekiem, kuri staigā “ar sprāgstošu graudu sašautam krūtīm”, dzejoļi par “maisu skaitīšanas laiku”, rudens nakts dziesmām, kartupeļu rakšanu un daudzi citi pierāda, ka jaunajam dzejniekam ir savs sakāmais par darbu, lauku cilvēka darbu, kura poētiskumu viņš neizteic dzejā tik tradicionālām “zeltītam druvām”, “smagām vārpām” un “kombainu dziesmu”, bet gan par to, ka šajā darbā saskata cilvēces dzīvības šūpuli, lauku cilvēka darbs pabaro tautu, tāpēc tas ir skaists lūk, galvenā atziņa, ko gūstam, izlasot šos dzejoļus."
Ādmīdiņš, Reinis. Ikdienas pelēkums un krāsainība. Padomju Jaunatne, 1970, 29. novembris.