Tālivaldis Ķiķauka

Dzimis sengrieķu profesora Pētera Ķiķaukas un Ernas Ķiķaukas ģimenē.

1951: 21. oktobrī Hamiltonā salaulājies ar Mariju Brigitu Zarāns; dēli Edmunds Tālivaldis Ķiķauka (dzimis 1954), Andris Artūrs Ķiķauka (dzimis 1956).

1966: pēc ceļojuma uz Vāciju, Franciju, Angliju un Zviedriju laikrakstā "Latvija Amerikā" publicēja ceļojuma piezīmes "Eiropas mozaīka".

Pirmoreiz Latvijā viesojies 20. gs. 70. gadu sākumā, pēdējoreiz - 1995. gadā.

1980: atstāja pastāvīgo darba vietu Makmāstera universitātē, pārcēlās dzīvot uz laukiem, vispirms lauku mājā pie Markdeilas, 5 gadus vēlāk uz 100 akru saimniecību netālu no Mīfordas, tuvu lielajiem ezeriem (Georgian Bay).

LITERĀRĀ DARBĪBA

1948: pirmā publikācija: Baireitā (Bayreuth), Vācijā sarakstījis poēmu "Mana Odiseja" (20 lpp.).
1965: stāsts "Meitene un misters" publicēts žurnāla "Tilts" Nr. 68.–69.

1962: kā rakstnieks debitēja publikas priekšā Otrajā "Jaunās Gaitas" literārajā kokteilī Toronto. "Tālivaldis Ķiķauka ar savu pirmo debiju plašākas publikas priekšā atestēja sevi kā labu literāras izteiksmes meklētāju, tematiski vēršot skatu uz dzīves neparasto, varbūt pat jocīgo pusi." / Latvija Amerikā, 1962, 1. apr.

LITERĀRIE DARBI

1965: stāstu krājums "Tramvajs tuksnesī".
1967: romāns "Leonards".
1968: poēma "Zēns ar pūķi".
1969: romāns "Putni".

Daļa īsprozas darbu palikuši latviešu trimdas periodikas lappusēs.
1986–1993: tapis īsstāstu cikls "Nepabeigtā paradīze", to var uzskatīt par sava veida "tour de force" (Tālivalža Ķiķaukas dots apzīmējums) prozu, kur katrs no 12 stāstiem ir bāzēts uz vienu krāsu, kopā izveidojot tādu kā varavīksni – "Šim formātam dabiski likās aprauti teikumi, hiperbolas, ironija, groteski salīdzinājumi un arī literāras klišejas un izteicieni, kas raksturīgi videi un attēlotām personām" (Tālivaldis Ķiķauka).

Rakstījis arī lugas:satīriska raidāmluga "Trimda dimd" (iecerēta kā "ziepju luga ar nebeidzamiem cēlieniem", uzrakstīti 3 cēlieni, trešo nosaucot par "Trimdidim" luga "Sakari" (divos cēlienos); stāstu cikls "Nepabeigtā varavīksne" (ar kādiem 10 īsstāstiem par neparastiem indivīdiem; daļa publicēta "Montrealas Ziņotājā" (1988, 1994, 1995) – īsstāsti "Lillā", "Zaļais", "Violetā"; "Montreālas Ziņotājā" publicēti īsprozas darbi no cikla "Nepabeigtā simfonija" un no cikla "Dzīvās bildes" (1994, 1995, 1996); "Latviešu valodas stilistika" (eseja par latviešu valodas stila elementiem, daļa publicēta "Montrealas Ziņotājā").

Kopā ar rakstnieci-dzejnieci-gleznotāju Lidiju Dombrovsku-Larsenu (Austrālijā) uzrakstīts fantāzijas romāns "Skrejceļš", kura pirmā daļa ir pabeigta, nosūtīta 1993. gadā publicēšanai Latvijā.

Autobiogrāfija: "Dīpītis Kanādā" (angliski; nav ziņu, kur atrodas).

DARBĪBA CITĀS JOMĀS

Profesionāls gleznotājs, akvarelists, akvareļa apguves tehnikas teorētiķis.
Kopš 1952: piedalījies gleznu izstādēs, darbojies arī kā scenogrāfs un darinājis dekorācijas Hamiltonas latviešu dramatiskās kopas iestudējumiem.
1962: uzsāka sadarbību ar žurnālu "Jaunā Gaita" mākslinieciskais redaktors.
Kopš 20. gs. 50. gadiem rakstījis apceres par gleznu izstādēm, mākslas jautājumiem, par latviešu gleznotājiem un māksliniekiem latviešu trimdas periodikā.
Rakstījis arī recenzijas par teātru izrādēm.
Publicējis arī ceļojuma piezīmes.
1944:Teplicā-Šēnavā kopā ar Alvilu Ziemeli izdeva un iespieda žurnālu "Jautrā Mūza" – paši pieraksta un ilustrē, iznāk 3 numuri.
1965: Latviešu Preses biedrības Kanādas kopas balva par stāstu un noveļu krājumu "Tramvajs tuksnesī".

PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "TRAMVAJS TUKSNESĪ" (1965)

"Tālivalža Ķiķauka "Tramvajs tuksnesī" ir ļoti neparasta grāmata. [..] Tālivalža Ķiķauka vārds rakstos sāka parādīties ar apcerēm. Kādu laiku viņš rakstīja trāpīgus feļetonus aizslēpies aiz Vecā Indriķa vārda. Tad arvien biežāk sāka parādīties viņa stāsti un noveles ar dināmiskiem, šodienīgiem konfliktiem un līdz šim neizmantotiem konceptiem latviešu indivīda vientulībā un saskarē ar uzbrucīgo pasauli, no kuras nespēj izvairīties ari latviešu trimdas tramvajs. Tālivaldis Ķiķauka ir viens no Jaunās Gaitas redaktoriem. Šī ir Tālivalža Ķiķaukas pirmā grāmata, kurā;viņš sakopojis 21 stāstu un noveli, kas sarakstīti no 1963. līdz 1965. g. [..] rakstnieks bijis drosmīgi godīgs un patiess pret indivīda un sabiedrības eksistences visām izteiksmēm. Situāciju un mentalitāti zīmējot viņš bieži vien ieglezno trešo dimensiju – apziņas un zemapziņas trauksmes zvaniem zvanot viņš pasviež tēlojumi indivīda jūtoņu un noskaņu projām no "īstenības" uz nomoda sapņiem – vēlmēm, vai arī uz pagātni. [..] Šī ir eksplozīvu problēmu, sāpju, mīlestību, neziņas un ziņas grāmata, īstenības, apziņas plūsmas un simbolikas elementu saaudums stāstījumi ir novests līdz sintēzei."

Klīdzējs, Jānis. Tramvajs tuksnesī. Laiks, 1966, 23. febr.

"Mums radies |oti varīgs rakstnieks, drošs, sekmīgs avangardists, kurš rautin raujas ārā no tās "rēnās gaismas", kas satīriski šaustīta grāmatas pēdējā stāstā un kas šai gadījumā būtu attiecināma uz sastingumu, provinciālu pieticību, kura apdraud labu liesu no mūsu pēdējā laika prozas."

Rudzītis, Jānis, Ārpus rēnās gaismas. Latvija, 1966, 23. apr.

PAR ROMĀNU "LEONARDS" (1967)

"Romāns Leonards pārsteidz un aizrauj ar savu ārkārtīgi bagāto iztēli, lielisko izdomu un patiešām plašajām perspektīvām. Darbs pārsniedz vienkārša fantastiska sacerējuma robežas – tas savā ziņā ir vizionārs, bet tik košā, interesantā un asprātīgā ietvarā, ka pilnīgi apmierinātu ari dēku romānu vai „zinātnieciskās fikcijas" cienītājus. Turklāt saista Ķiķaukas izteiksme pati, kam piemīt viņa iztēlei atbilstoša daudzveidība un spontānitāte; iepriecina daudzie, gan labi zināmie, bet tomēr sen nekur nemanītie visai svaigie latviešu valodas vārdi, un tāpat rotaļas, kurās teikumus kā ar stafetēm sasaista vārdu skaņas un nevis nozīmes radniecība, tomēr nepazaudējot skrējiena virzienu. Ķiķaukas valoda it kā aizsteidzas pati sev priekšā un palaikam aizsniedz vairāk nekā pagūst izteikt. "

Šķipsna, Ilze. Naktstauriņš, kas nesadeg. Tilts, Nr. 88.–89, 1968.

PAR POĒMU "ZĒNS UN PŪĶIS" (1968)

"Tālivaldis Ķiķauka "Zēns un pūķis" ir šai sērijā varbūt vismodernākais; bet ne jau tas ir viņa dzejas mērs. Viņš ir tik īpatns un talantīgs dzejnieks, ka varētu atļauties rakstīt arī saprotam, bez bailēm tikt nodēvētam par parastu un nemodernu. Izdomas daudzpusībā viņš ir lielbagātnieks, un viņam tikpat labi padodas pasaules gleznojums ar izbrīnā ieplēstām acīm. kā tās skaņu ietveršana dziesmas melodijā. Simbolika, kuru viņš sakās šai dzejojumā ietvēris un ko nācies izstāstīt pagarā paskaidrojumā, ir pati mazsvarīgākā daļa – dzeja ir runājusi pati par sevi."

Andrups, Jānis. Jaunās dzejas attīstība. Londonas Avīze, 1969, 24. janv.

Vecais Indriķis, Valdis Vītols

Anšlava Eglīša fonda balva
Balva piešķirta par darbiem "Leonards", "Tramvajs tuksnesī", "Putni".
1993