"Apdōvynōtais dzejnīks Stanislavs Cunskis avīzē īvītoj sovus nadaudzūs, bet izjustūs dzejuļus, kur izsaceita dziļa mīlesteiba uz dzimtini: gaiša prīca dzeivōt meilōs Latvijas vītos, kur mežs, upeite, pļova un lauks, kaidu nav cytōs molōs un naizapiļdejušō vēlēšonōs atdusētīs dzimtines smiļtīs, kad daīs škērtīs ar dzeivi."
Apeļs, Meikuls. Latgalīšu literaturas vēsture. Latgolas Škola, Nr.3, 01.03.1935, 14. lpp.
PAR KOMĒDIJAS "ES NŪMYRU" TULKOJUMU
"[..] "Es nūmyru" – tylkojums S. Cunskō nu krīvu volūdas – arī atstōja pateikumu īspaidu, jo beja nūspālata vysōs vītōs pavysam labi. Tikai “Es nūmyru” tulkotojam var pōrmest, ka jis dyžan švaki prūt latgalīšu teirū izlūksni un tōdel sovā tulkojumā ir pīlaidis daudzi rupu klaidu un volūdas napareizumu, kai pīmāram teicīnī: "da kai gi man naraudot?"… Navajadzatu gon tulkotojam tai vīgli, caur pērkstim, skatitīs uz tulkojumim volūdas ziņā, jo tys dyžan maitoj myusu teirū izlūksni."
Jaunumi Latvijā.
Jaunas Zinias, Nr.66, 12.03.1914.
"Jau 1912. gadā St. Cunskis droši apgalvoja un ticēja dzimtenes spožai, jaukai un laimīgai nākotnei, kā to redzam no viņa nedaudzajām dzejām, tā būdams savos vārdos pravietisks. Viņa dzejām, kas iespiestas tā laika latgaļu laikrakstos ir liela nozīme toreizējās latgaļu nacionālās kustības attīstības sekmēšanā un apgaismošanā. [..] Ievērojamākais Cunska dzejā ir tas, ka viņa dzejas pretēji Latgales dzejnieku pesimismam, pāri visam izliets gaišs prieks un ticība labākai rītdienai."
Plencinieks, K. Latgaļu prieka un cerību dzejnieku pieminot.
Daugavas Vēstnesis, Nr.9, 12.01.1943.