"1935. g. R. Borkovskim iznāca stāstu krājums "Tēvu zeme". Līgotņu Jēkabs "Jaunākās Ziņās" uzslavēja jauno autoru, pat salīdzinādams to ar Kaudzīšu "Mērnieku laikiem". Toreiz tik plašs darbs par Latgali vēl nebija lasīts. Šī grāmata sabiedrībā, īpaši katoļu garīdzniecības aprindās, radīja dzīvas pārrunas, bet Līgotņa pravietojums nepiepildījās. Kopējs abiem bija tas, ka sekojošās okupācijas varas abus literātus iznīcināja – vienu Sibirijā, otru kādā citā nezināmā vietā. [..]
Arī formā un apdarē B. ir uzskatāms par nacionālu rakstnieku un to ir pasvītrojis, savām grāmatām izvēlēdamies valsts prezidenta K. Ulmaņa aforismus, domu graudus. [..]
Pēc obligātā kara dienesta Borkovska literārā darbība apsīka. Vai viņš jau jutās visu pateicis? Romualds dzīvoja pie mūsu žurnālistikas seniora Pētera Laša mēbelētā istabā Kr. Barona un Blaumaņa ielas stūrī, labā vietā. Paretam arī pēc kara dienesta mums iznāca satikties. [..] Kad uzkāpu pie Romualda augšā, viņš bija iekārtojis glīti savu istabu ar rakstāmgaldu, tahtu. Arvien kāds viņam zvanīja, un ja bija klusums – sazvanījās ar pilnīgi svešām dāmām. Tad varēju apbrīnot viņa fantāziju un trikus, kā sev pievērst sievietes uzmanību. Kas nebija bērnībā iegūts, to viņš vēlējās kompensēt ar uzviju. Likās, ka viņa mērķis pēkšņi kļuvis – tikai baudīt dzīvi. Apsīka literārais darbs, un dzīve turpinājās uz divu grāmatu slavas."
Osvalds Akmentiņš. Kas bija viņa noziegums? Romualdu Borkovski atceroties. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 1, 01.01.1991, 47.–50. lpp.
"Romāna "Jaunā Latgale" lielākā vērtība ir latviešu tautas vienības propaganda, bet tā māksliniecisko un idejisko nozīmi mazina pārlieka Kārļa Ulmaņa varas cildināšana."
Ilona Salceviča