Par Rihardu Rīdzinieku"Audzis Rīgā redaktora Jāņa Grīna ģimenē, mācījies un veidojies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā Latvijas neatkarības laikā Ervīns Grīns vienmēr savās krūtīs nesa dzīvu brīvības sapni un ticību Latvijas nākotnei. Šī ticība bija kopsaucējs visai viņa dzīvei, visā viņa daudzveidīgā darbosanā. [..] Strādādams maizes darbu Stokholmas reklāmu zīmēšanas firmā, viņš atrada laiku grāmatu ilustrācijām, viņetēm un trāpīgām karikatūrām. Viņš darbojās ari kā skolotājs latviešu skolā, daudz laika veltīja darbam ar jaunatni."
Šķipsna, Alvis. Atvadvārdi Ervīnam Grīnam. Laiks, 1979, 9. jūn.
"Rīdzinieka dzeja ir laikmetīga dzeja, tā ir arī polemiska, asa un skarba, bet šis tiešums un nemākslotā atklātība izskan arī dzejoļos ar intīmi personisku iekrāsojumu".
Irbe, Andrejs. Jaunās dzejas pirmais 2x2. Latvija Amerikā, 1968, 6. marts.
Par "Patiesību meklējot rakstītas ritmiskas piezīmes, lasāmas skaļā balsī" (Kopenhāgena, 1967)"Ja būtu pamats runāt par latviešu aizlauzto paaudzi, tad starp literātiem, kas sākuši rakstīt trimdā. Richards Rīdzinieks ir viens no "aizlauzto" zīmīgākajiem pārstāvjiem. Audzis patriotu ģimenes literāri piesātināti atmosfairā un pusaudža acīm skatījis Latvijas neatkarības spožuma kulmināciju, jau 15 gadu vecumā viņš piedzīvo valsts bojā eju. Vēl 3 gadi, un Rīdzinieks, tikko beidzis ģimnāziju, tiek ierauts Otrā pasaules kara cīņās, kam seko gūsts. Nokļuvis Zviedrijā, jauneklis spiests domāt par eksistences cīņu. Blakus arodizglītībai lespējama vēl vienīgi pašmācība. Tā jaunajam literātam ir devusi daudz, bet nav varējusi likvidēt kaut vai zemapzinīgu rūgtumu par saburzītiem un samaltiem gadiem, kas dzīvē mēdz būt starp pašiem skaistākajiem. Rūgtums prasās pēc noreaģēšanās. Tas bija jūtams skiču krājumu Cirvis ozolā (1965). Tas jūtams arī tagad dzejoļu burtnīcā ar pārāk garo un manierīgo nosaukumu. Tieši manierīgums ir izrādījies par vienu no piemērotiem noreaģēšanās veidiem. [..] Richards Rīdzinieks lr šī laika dzejnieks. Kā tāds viņš, visumā paturēdams skaidru domu, par stingrāku formas kalumu domā mazāk."
Rudzītis, Jānis. Aizlauztās paaudzes ideālists. Latvija, 1968, 17. febr.
"Richarda Rīdzinieka (Patiesību meklējot) dzejas instrumentam nav daudz stīgu un plašas gammas, bet šajā (varbūt apzinīgi gribētā) iešaurinājuma viss skan patiesi. skaudri, īsti, koncentrētas sentences kodolīgumā. Viņa dzejas saturs un avots izsakāms vislabāk paša autora vārdiem: "Mūsu gājumam jāsargā saules ogle" (27.)."
Andrups, Jānis. Ieskats latviešu jaunās dzejas attīstībā. Londonas Avīze, 1969, 24. janv.
Par lugu "Spoguļu sienas" (izrādīta 1971)"Savdabīga, izveidē neordināra ir drāmas novadā neparastu ceļu staigātāja [..] luga. [..] apvieno divus atšķirīgus slāņus. Pirmais no tiem - sadzīves ainas, [..] otrs slānis, ko varētu dēvēt par patiesības meklēšanas procesu. [..] Lugā "Spoguļu sienas" plašāk nekā citos trimdas dramatiskajos darbos izdiskutēta tautiskuma problēma, Rihards Rīdzinieks tai pieiet bez naiva iluzorisma un uzsver, ka trimdā pastāv vismaz divas paaudzes: vecākā, ko pārstāv Liepiņi un Skrupšķi, kuru politiskā pārliecība ir krasi atšķirīga, un viņu bērni. [..] "Spoguļu sienas" ir spēcīgs, filozofisks pārdomu darbs, tiesa, vairāk gan piemērots lasīšanai, jo garie, prātnieciskie disputi sagausina darbību."
Hausmanis, Viktors. Trimdas lugas. II. Rīga: Zinātne, 1995, 11., 12. lpp.
Par romānu "Zelta motociklis" (Ņujorka, 1976)"Pēdējā laikā parādījušies vairāki literāri darbi, kas veltīti latviskās identitātes problemātikai. Arī Richarda Rīdzinieka Zelta motociklu var pieskaitīt šai kategorijai. Lai gan priekšvārdos autors saka, ka viņa "nolūks ir bijis parādīt laikmetu un cilvēkus tajā," taču romāna varonis Igors Kalniņš ir nosacīti izvēlēts, noteikta laika un noteiktu pārdzīvojumu cilvēks. Protams, viņš pieder arī savam laikmetam paplašinātā nozīmē. [..] Dziesmu svētkos izjustais līdz pamatiem uzvanda kā viņa paša, tā pasaules pretrunas viņā un, atgriežas
Stokholmā, viņš ir kā vajātais, kas vairs nespēj palikt agrākajā ikdienas ritmā. [..] Zelta motocikls, kā modernā literatūrā tagad parasts, rakstīts vairākās plūsmās. Tāds paņēmiens dod ekonomijas priekšrocības un ļauj ar parallēļu konfrontācijām sasniegt izteiksmes plašāku apjomu, asumu un dažādīgumu, no lasītājiem savukārt prasīdams lielāku koncentrāciju. Bet arī literatūrā nekas nav sasniedzams par neko. Romāna norišu atstāstījums tāpēc spēj radīt tikai fabuliska sadara skeletu, kaut grāmatas saturs vēsta ne tikai par Igora un daudzu viņam līdzīgu drāmu, bet visnotaļ reaģē ari uz modernās dzīves un morāles pretrunām."
Rabācs, Kārlis Vienas paaudzes drāma romānā. Laiks, 1976, 15. dec.