Rieteklis

Jūlijs Eduards Balodis (1856–1940) ir dzimis "Baložos" kā sestais, jaunākais, bērns ģimenē. Rietekļa vectēvs Jēkabs "Baložos" ir ienācis 1813. gadā, bet 1817. gadā tur uzcēlis saiešanas namu jeb ciema kambari. Vectēvs bijis brāļu draudzes sacītājs. Vectēva Jēkaba krustdēls - dzejnieks Jānis Ruģēns bijis "Baložos" biežs viesis. 1869. gadā "Baložu" ciema kambarī iekārtota Valmieras pagastskola. Par "Baložu" saiešanu 1877. gadā Matīss Kaudzīte darbā "Brāļu draudze Vidzemē" raksta: "labi apkopta un ir savā gaitā gandrīz tā stiprākā starp visām [no 11 Valmieras un apkārtnes saiešanām]".

Rieteklis astoņu gadu vecumā saslimis ar šarlaku, tas pavājinājis dzirdi, pēc 1880gadu pirmajā pusē pārslimota tīfa dzirde pazudusi pavisam. Vājdzirdības dēļ Rieteklis nav apmeklējis skolu, tomēr sešu gadu vecumā iemācījies lasīt, bet - salīdzinot vācu un latviešu Bībeles tekstus, kā arī ar J. Neikena pašmācības grāmatas un ar māsas Kristīnes palīdzību apguvis vācu valodu; vēlāk vācu literatūru iepazīst Valmieras vācu elementārskolas skolotāja Jāņa Švarcbaha bibliotēkā – īpaši Šilleru.

Rietekļa tēvs ir Dāvis Balodis (arī Dāvids, 1822-1899), pratis vācu, krievu valodu, pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis; aktīvs brāļu draudzes loceklis; māte Anna, dzimusi Stiglica (1823-1887). Rietekļa vecākais brālis - Jānis Reinholds Balodis (1846–1904), Rietekļa māsa Kristīne Balode bijusi muzikāli apdāvināta, spēlējusi klavieres, arī brāļu draudzes saiešanā un mācījusi dziedāt saiešanas dalībniekus un savu brāli Rietekli.
Rietekļa brālis ir senatnes pētnieks un skolotājs Valmieras draudzes skolā Voldemārs Dāvids Balodis (1848–1918). Voldemāra Baloža dēls ir Francis Aleksandrs Balodis (1882–1947), pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arheologs.

Darbi krājumos1902: Jautrais pareģons priecīgiem ļaudīm. Valmiera: P. Skrastiņš. Otrais izd. 1902.
1894 un 1898: Albuma ziedi I un II daļa. Valmiera: P. Skrastiņš.
1898: Zilais kalns jeb raganu svētki [operas librets, romantiska pasaka]. Valmiera: P. Skrastiņš.
1896: Kuplejas. Valmiera: P. Skrastiņš [apšaubāms, vai publicēts].
1900: Joku pūrs. Jautājumu un atbildu spēle jautriem ļaudīm. Sastādījis R-s. Valmiera: P. Skrastiņš.
1901: Sūrenes. Humoristiski satīriski dzejoļi no ....a. Valmiera: P. Skrastiņš.
1906/ 1905: Vakara blāzma. Rietekļa lirisko dzejoļu un albuma ziedu otrā daļa. Valmiera: P. Skrastiņš.
1906: Pērles [latviešu dzejas, epigrammu antoloģija]. Valmiera: P. Skrastiņš.

Dziesmas “Pie Gaujas” jeb “Še, kur līgo priežu meži” ar Justus Vilhelma Līras (Lyra, 1822-1882) mūziku publikācijas - ieraksti un nošu un dziesmu krājumiTeksta pirmpublicējums 1890. gadā periodikā, pēc tam krājumā "Albuma ziedi" (I d., 1894). Oriģinālā dzejolim ir 4 panti: noslēguma panti "Latviet`s esmu" un "Tik pie Gaujas" ir vēlāk tautas papildināti, tas Rieteklim paticis. Dziesma popularitāti iegūst 1930gadu sākumā. 1937. gadā tā nāk klajā skaņuplatē pirmoreiz, pēc gada - atkārtoti, to iedziedājis operdziedonis baritons Aleksandrs Kortāns (1897-1962). Par dziesmas vēsturi sīkāk arī sk. Andris Briedis. Še, kur līgo. Liesma (Valmiera). nr. 82 (26.05.1990).

2018: Latviešu dziesmas. 1. daļa. Sērijā "100 vispopulārākās dziesmas". [melodijas ar tekstiem un akordu simboliem] Rīga: MicRec.
2008: Mana dziesma Latvijai [skaņu ieraksts CD]. Rīga: Latvijas radio.
2007: Jāņi dzied: visiem zināmas un iemīļotas dziesmas izpilda populāri Latvijas Jāņi [skaņu ieraksts CD]. Rīga: Latvijas radio.
2002: Lielā vasaras balle: lustīgai dziedāšanai un dejošanai [skaņu ieraksts, kasete]. Rīga: Gailītis G.
2001: Rīga dzied: izlase. Rīgas 800 gadu jubilejas svinības [videoieraksts]. Rīga: Latvijas TV.
1999: Dziesmu izlase. 1. daļa [skaņu ieraksts CD/kasete. Vēsturisks ieraksts no Bellaccord Electro]. Rīga: Balss.
1995: Miķelis Gruzītis [skaņu ieraksts CD]. Rīga: Mikrofons.
1993: Ozoldziesmas: dzied Miķelis Gruzītis [skaņu ieraksts, kasete]. Rīga: Mikrofons.
1990: Latvju dziesmas tēvijai [notis vienai balsij ar tekstu]. Sast. A. Zunde. Rīga: Latvijas Mūzikas biedrība
199?: Galda dziesmas [melodijas ar akordu simboliem un tekstu]. Sast. I.Vasmanis. Rīga: Zvaigzne ABC.
1984: Dziesmas buršu saimei 3. izdevums. Ņujorka [korporācijas Tālavija izdevums, kopā ar notīm].
1963: Dziesmas buršu saimei 2. izdevums. Ņujorka [korporācijas Lettonia izdevums]
1937/1938: Še, kur līgo priežu meži. Rīga: Rīgas skaņuplašu fabrika [skaņu plate, vēsturisks ieraksts]
19??: Vecmeistaru parāde [skaņu ieraksts, kasete]. Zviedrija: Latvian Music.

Tev, līdzcensonim latvju gara gaitā, / Mēs mīļus sveicienus no tāles sūtam!
Piecdesmit gadus Tava mūža skaitā / Tu devi darbam nesaudzīgi grūtam.
Krāt mantas, ko ne laiks, ne rūsa maitā, / Un jauns arvien vēl pieslēdz Tevis gūtam,
Tā katrai jaunai mākslinieku audzei / Daudz mīļa ir ko vēlēt vecai draudzei.
Rainis. Rieteklim 50 gadu [literārās darbības] jubilejā. 1924. Citēts pēc: Atceroties dzejnieku Rietekli. Liesma, nr. 128 (11.08.1965).

Plašākas sabiedrības uzmanību Rieteklim pievērš viņa literārās darbības 50 gadu jubileja, ko rīko Valmieras pagasta izglītības biedrība 1925. gada 4. janvārī Valmiermuižas 2. pakāpes pamatskolas telpās. Galvaspilsētas un vietējā presē parādās raksti par viņu, fotogrāfijas un dzejoļi, bet Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības pārstāvis pasniedz krāšņu lauru vainagu. To pašu vainagu, nu jau ar sažuvušām lapiņām, dzejnieks saudzīgi tur klēpī pēc trim gadiem un četriem mēnešiem, kad viņu līnijratos aizvizina uz nabagmāju...
Imants Pijols "Esmu dzimis gaujmaliets". Karogs, 1986, nr. 2, 159. lpp.

Šodien tikai varam skumji pasmaidīt par autoriem kā Rietekli, Birznieku Latiņu vai Skuju Frīdi. Viņi rakstīja un dzejoja ar dziļu sirds degsmi, bet viņu vārsmes nekad nepacēlās virs diletantisma līmeņa. Tāpēc tos neviens vairs neatceras un nepiemin, un tie - līdz ar gaŗu rindu citu autoru - iegājuši aizmirstībā, jo nespēja noturēties kvalitātes konkursā. Un labi, ka tā - graudi ir jāizvētī no pelavām!
No: Māra Soikāne-Trapāne. Ko lasītājs meklē latviešu daiļliteratūrā? Čikāgas Ziņas, nr. 128 (1.10.1988). [raksts, kas izraisa polemiku avīzē "Laiks" 1988. gada 80tajos numuros, oponējot autorei Rietekļa "Še, kur līgo priežu meži" neapšaubāmas popularitātes dēļ].

Arī Rietekļa labākie dzejoļi veltīti dzimtenei, Latvijas dabai un ilgām, ko izjūt ceļinieks svešumā. Otrs veiksmīgākais motīvs ir mātei veltītie dzejoļi, ko pats autors uzskatījis par vislabāajiem, jo tie tapuši pēc dzejnieka mātes nāves. Likumsakarīgi, ka Rietekļa dzejās daudz reliģisku motīvu, pārdomu par dzīves īslaicīgumu, par dzīvi, kas ir tikai ceļš uz labāku pasauli. Taču, neskatoties uz likteņa piespēlētajiem iemesliem visu poētisko uzmanību koncentrēt uz zemes dzīves ciešanām, Rieteklis savam laikam dabisko pamācošo garu virza uz cilvēka iespējām labot pašam sevi jau šai dzīvē (..). Krājumā "Albuma ziedi" apkopotie panti, kas pēc sava formāta un tematiskās ievirzes piemēroti ierakstīšanai drauga vai draudzenes atmiņu kladē, tomēr paceļas pāri šai žanrā valdošajai banalitātei ar savu lakonisko un aforismam tuvo izteiksmi.
No: Ilze Knoka. Rietekļa portrets viņa 50 gadu jubilejā. Dziesmusvētki. Tautas māksla, kultūrvide. 2001, nr. 1, janvāris/februāris, 24.-25.lpp.
Materiāli par Rietekli: Rakstniecības un mūzikas muzejā dienasgrāmata "Mūža lapiņas iz baltām un nebaltām dienām" (234 lpp., 1906-1911. RMM, nr. 50954), fotogrāfijas u.c.; LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas retumos vēstules u.c.; Valmierā - novadpētnieka ugunsdzēsēja Jāņa Matuļa (1912-1989) vākums - Rietekļa literārais mantojums, arhīvs, arī pēcnāves maska.

Jūlijs Eduards Balodis

Rieteklis, Jodabalss, Jods, R--s

Jūlijs Balodis-Rieteklis

1856–1928
Rietekļa kadiķis
Dzīvo "Baložos", mājas dzīve nav viegla. Saimniecību pārrauga brāļa Jāņa atraitne Anna. 1928. gadā pēc tēva un vecākā brāļa nāves māja nonāk ūtrupē, Rieteklim tā jāatstāj. 1907. gada 9. janvārī viņš dienasgrāmatā raksta: "Ļoti auksts... Nemaz nevaru no rītiem strādāt, stingst pirksti, naktīs gulu tāpat apģērbies: 2 vilnaini krekli mugurā, 2 bikses, sasedzos ar 3 deķiem un kažoku, tad aukstumu nemaz nejūtu. Bet ir šausmīgi vienam pašam aukstā istabā – uzbudinātā fantāzija tēlo arvien kaut ko briesmīgu, līdz iemiegu.“ Citēts pēc: Imants Pijols. "Esmu dzimis gaujmaliets". Karogs, 1986, nr. 2, 158. lpp.

1928–1936
Valmieras nespējnieku patversme
Mitinās patversmē, sauktā arī par Lācara namu. 1936. gadā pēc 80tās dzimšanas dienas viesu uzsāktās palīdzības kampaņas pārceļas uz privātu dzīvokli. Kopš 1928. gada 21. novembra saņem 80 Ls valsts pensiju.Istabiņas iekārta bija vairāk kā bēdīga. Vecs kurpnieka galdiņš, pie kura Rieteklis sēdējis un strādājis savu amatu un skapis, ko dzejnieks mantojis no savas mātes (..) tad pāris līdzīgu krēslu un gulta. Tas viss. (..)Visumā viņš bija apradis ar savu pašreizējo stāvokli, samierinājies ar bargo likteni un kā balts krīvs vēl brīdi uzkavējās šinī saulē pirms ieiešanas dziļā nebūtībā. No: Alainis. Rieteklis. Vēstis: Fišbahas latviešu laikraksts. Nr. 30 (10.08.1946). Par dzīvi Lacarus namā Rieteklis sevišķi nesūdzas: kā agrāko laiku cilvēks viņš radis nest lielas grūtības un ir laimīgs, ka vecuma dienās ir maizes garoza. Tomēr bieži trūkstot visniecīgāko ikdienas sīkumu, kurus varētu novērst, ja būtu mazliet nauda. (..) “Šajā namā, kur tagad atrodos “ - saka dzejnieks – “visi esam vienlīdzīgi: nav vienam no otra jākaunas – visi esam no straujās dzīves izmesti likteņa pabērņi.” No: Jānis Ziemeļnieks. Dzejnieka liktenis. Kopoti raksti, II sējums. Rīga: Valters un Rapa, 1934, 354. lpp.

1936–1940
Leona Paegles iela, Valmiera
Pēc dažām ziņām - dzīvo privātā dzīvoklī, toreiz - Dzirnavu ielā pie kādas Vējiņa kundzes. Pēc: J. Madarājs. Nedzirdīgais dzejnieks Rieteklis. Kopsolī nr. 14 (15.07. 1965)

1876
Valmiera
Apguvis kurpnieka amatu pie kurpnieka Sietiņsona.

1906–1914
P. Skrastiņa apgāds
Rīgas iela 7, Valmiera
Vada apgāda publicēto "Dzimtenes kalendāru" (1899-1914), pats arī tajā dūšīgi publicē savus darbus, galvenokārt prozu.

1922–1930
Latvijas Iekšmisijas biedrība
Valmiera
Strādā Iekšmisijas biedrības Valmieras nodaļas preses izdevumā "Draudzes Vēstnesis"

14.03.1932
Rietekļa iela, Valmiera
Iela nosaukta Rietekļa vārdā. 1932. gada 20. martā laikraksts "Latvijas Kareivis" par to raksta: "Valmieras pilsētas dome nolēmusi divas jaunas ielas nosaukt Ausekļa un Rietekļa vārdos. Mūsu tautiskās atmodas lielais dzejnieks Auseklis nācis no Alojas pagasta (Valmieras apr.), bet Rieteklis (J.Balodis) - populārās dziesmas "Še, kur līgo priežu meži" autors - vēl tagad dzīvo Valmierā, kur pavada sava mūža novakari".

1974
Rietekļa kadiķis
Rietekļa kadiķis. Viens no Latvijas dižkokiem : apkārtmērs ir 2,8 m, augsts 9,5 m (2002). Presē kā Rietekļa kadiķis minēts pirmoreiz 1974. gadā, nosaukums iespējams ieviesies tautā pēc pazīstamā dzejnieka vārda, jo, pirmkārt, kadiķis aug "Baložu" māju teritorijā, kur lielāko mūža daļu Rieteklis dzīvoja; otrkārt - kopš 1930. gada pazīstama skatu karte ar dzejnieku Rietekli, kas stāv pie Baložu dižā kadiķa.

24.09.1976
Rietekļa kadiķis
Pie "Baložu" mājām atklāta piemiņas plāksne, uzstājas literatūrvēsturnieks Ojārs Zanders, jaunā dzejniece Tamāra Skrīna lasa veltījumu Rieteklim, Viestura 3. vidusskolas audzēkņi skandē dzeju.Par to sīkāk: A. Ustups. Cauri gadiem dzeja skan. Liesma, nr. 159 (9.10. 1976).

14.08.1940
Valmieras pilsētas kapi
Izvadīts no Valmieras pilsētas kapličas uz Valmieras pilsētas kapiem, kur apbedīts. Bērēs piedalās Valmieras pilsētas vecākais R. Gredzens, Valmieras pagasta vecākais, Valmieras Latviešu biedrības pārstāvji u.c.