Rieteklis
14.02.1856 – 11.08.1940
RIETEKLIS (īst. v. Jūlijs Balodis, 1856–1940) ir latviešu rakstnieks. Rieteklis ir dzimis saimnieka un hernhūtieša ģimimenē. Bērnībā zaudējis dzirdi, tāpēc skolā nav varējis mācīties, zināšanas ieguvis pašmācības ceļā. Izmācījies par kurpnieku un tā pelnījis sev iztiku. Mūža nogalē Rieteklis mitinājies Valmierā.
Pirmā Rietekļa publikācija ir dzejolis "Vakarā", jau ar pseidonīmu Rieteklis, laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (1875.1. X). Rietekļa dzeja publicēta krājumos "Albuma ziedi" (1–2, 1894–1898), "Sūrenes" (1901), "Vakara blāzmā" (1905) u. c. Kopumā Rieteklim vairāk nekā 400 dzejoļu un pantu, ap 5000 rindu. Rieteklis dzejā darbojies galvenokārt 19.gadsmita pēdējās desmitgadēs līdz pirmajam pasaules karam. Rieteklis mūža garumā saglabā tautas atmodas laikmetam - Matīsam Kaudzītem, Pumpuram, Lapas Martiņam u.c. raksturīgu izteiksmi un stilistiku, Rietekļa valoda un dzejas forma ir vienkārša, viņam daudz dabas, jo īpaši Vidzemes, Gaujas skaistuma apdziedājuma, mīlestības dzejā Rieteklis ir sentimentāls. Daļa Rietekļa dzejas rakstīta epigrammas žanrā ne bez asprātības un ironijas, vērtējot latviešu dzīšanos pēc mantas, smejoties par kārklu vāciešiem utml. Par saviem skolotājiem dzejā Rieteklis, pirmkārt, atzinis vācu romantiskos dzejniekus Heinrihu Heini un Nikolausu Lēnavu (Lenau, 1802-–1850), kā arī Frīdrihu Šilleru, otrkārt - latviešu dzejnieku un Rietekļa vēstuļu draugu Matīsu Kaudzīti.
Rieteklis publicējis arī pasaku lugu dzejā "Zilais kalns jeb Raganu svētki" (1898) un sacerējis arī pāris desmiti stāstu, teiksmu, teiku, tēlojumu, humoresku un atmiņas, daļa no tiem brīvi tulkoti no vācu valodas ("Vasaras beigumā" (1903), "Skaistā Lata" (1903), "Valda" (1910)), autobiogrāfiskas iezīmes stāstos "Kniebju Kača" (1900), "Rūpju māte" (1903), "Spurkšķis un Sprunguls" (1903) u. c., vairākos arī mistikas elementi, piemēram, "Atkalredzēšanās" (1911).
Pats populārākais ir Rietekļa dzejolis "Pie Gaujas" ("Še kur līgo priežu meži..", periodikā 1890).