Par Pēteri Iklavu un viņa dzeju"Pēteris Iklavs latviešu literatūrā parādījās ap 1933. gadu, kad meistars Edvarts Virza “Brīvajā Zemē” sāka iespiest viņa pirmos dzejoļus, kuros bija jūtama beļģieša E. Verharna un E. Virzas augstā formas skola. Jau tad spilgti parādījās Iklava kareiviskais gars, un karavīrs, strādnieks un zemnieks bija pirmie, kas saņēma dzejnieka slavinājumus. [..] Kā jau spēka, enerģijas un versmes pilnu garu Iklavu saista temati, kuros viņš var parādīt savas lieluma un apbrīnošanas alkas. Viņš apdzied cīņas, eksplozīvus dabas spēkus, kalnu, jūru, upju un mežu varenību. Arī nāvi viņš skata ar pārgalvības un nebēdības pilnu skatu. Tāpēc viņa dzeja pauž neizmērojamu aktivitāti un darbošanās prieku.
Kādreiz par matrozi uz kuģa apbraukājis vai puspasaules, tāpēc priecīgos brīžos mīl uzdziedāt jūrnieku dziesmas, kuras noklausījies Marseļas, Hamburgas, Amsterdamas, Singapūras un citu slavenu ostu krodziņos. Cilvēks, kas ar vienu pāri kurpju un vienu uzvalku iztiek divi gadi. Nemīl nēsāt kaklasaites, jo tās tikai sagādājot liekas rūpes un izdevumus. Tā kā dzejnieka augums ir īss un ādas krāsa tumša, tad daudzi to notur par čigānu. Patiesībā Iklavs ir īsts zemgalietis, un tā senči jau sen dzīvojuši Lielupes krastos un nodarbojušies ar zemkopību."
Raisters, Ēriks. Pēteris Iklavs. Daugavas Vanagi, 1942, 22. maijs.