Pauls Frīdrihs Bērents
27.10.1866 – 04.04.1935
Pauls Frīdrihs BĒRENTS (Baerent 1866 - 1935) ir Baltijas vācu mācītājs un kultūrvēsturnieks. Viņš ir dzimis Rīgas pilsētas mērnieka ģimenē, pēc tēva nāves bijis spiests pelnīt uzturu ar privātstundām, vēl mācoties elementārskolā un ģimnāzijā. Bērents ir studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē (1886-1891), ieguvis kandidāta grādu; mācītāja pārbaudes gadu aizvadījis Valmierā, vēlāk un līdz 1933. gada decembrim kalpojis Āraišu draudzē. Mīlēts un cienīts mācītājs, atbalstījis latviešu saimnieciskos centienus. Līdztekus mācītāja darbam nodevies arhīvpētniecībai. Bērenta publikācijas vācu un latviešu izdevumos galvenokārt veltītas Cēsu un apkaimes kultūrvēstures izziņai. Par ieguldījumu Latvijas vēstures izzināšanā 1929. gadā Latvijas Universitāte Bērentam piešķīra goda doktora grādu. Bijis vairāku Baltijas zinātnisko biedrību biedrs. Nozīmīgākie darbi: "Pirmie latviešu tautības luterāņu mācītāji" (1924), "Cēsu pilsētas pirmā pamatskola" (1926), "Āraišu baznīca un draudze savu 700 gadu laikā" (1927), "Die kirchlichen Zustande Livlands nach dem nordischen Kriege" ("Vidzemes baznīcu apstākļi pēc Ziemeļu kara", 1903). Bērenta lieldarbs par Vidzemes baznīcām un mācītājiem publicēts jau pēc viņa nāves Vācijā 1977. gadā.