Pauls Bankovskis

1993, 13. marts: pirmā publikācija – stāsti "Klods", "Kā putni" laikrakstā "Literatūra un māksla".
2012: monogrāfija par tulkotāju Otto Rolavu – "Viens ar Kantu"
Regulāras publikācijas portālā "Satori".

ROMĀNI

1997: "Laiku grāmata". 
1999: "Plāns ledus". 
2000: "Padomju Latvijas sieviete". 
2002: "Misters Latvija".
2002: "Čeka, bumba & rokenrols". 
2003: "Sekreti: pierobežas romance". 
2005: "Eiroremonts". 
2006: "Ofšors".
2006: "Drēbes jeb Ādama tērps". 
2014: "18". 
2020: "Pasaules vēsture".

STĀSTU  KRĀJUMI

1996: "Svētā Bokasīna koks". 
2002: "Labais vienmēr uzvar". 
2006: "Skola".
2012: "Zvēru zvaigznājs". 
2013: "Es neko neatceros. Par lietu dabu". 
2016: "Trakie veči".

DOKUMENTĀLĀ PROZA

2012: "Viens ar Kantu. Otto Rolava dzīve".

PROZA BĒRNIEM

2007: "Mazgalvīši spēlē mājās".
2010: "Zvēri man!".
2017: "Kur pazuda saimnieks?".

FILMU SCENĀRIJI

2000: scenārija līdzautors mākslas filmai "Baiga vasara" (kopā ar Aigaru Graubu, Andreju Ēķi; režisors Aigars Grauba).
2004: scenārija līdzautors dokumentālajai filmai "Piejūra" (kopā ar Daini Kļavu; režisors Dainis Kļava).
2008: scenārija autors dokumentālajai filmai "Klucis. Nepareizais latvietis" (režisors Pēteris Krilovs).
2016: scenārija līdzautors Iļjam Ripsam veltītajā dokumentālajā filmā "Degošais" (kopā ar Jāni Putniņu; režisors Jānis Putniņš).
2016: scenārija autors dokumentālajai filmai "Garāžas" (režisore Katrīna Neiburga).

LĪDZDALĪBA CITOS KULTŪRAS PROJEKTOS

04.08.1997.–10.08.1997.: dalība starptautiskā starpdisciplinārā Varde (Vardo) seminārā (kopā ar Uldi Bērziņu kā Latvijas pārstāvi), Ālandu salas, Somija.
11.09.1997.–13.09.1997.: dalība starptautiskajā rakstnieku saietā "Vilenica 97" (kopā ar Pēteri Brūveri), Vilenica, Slovēnija
1998: dalība Latvijas vēstniecības Igaunijā organizētā seminārā "Laiks literatūrā" (kopīgs latviešu un igauņu rakstnieku, dzejnieku un literatūras pētnieku seminārs (atklājis Latvijas vēstnieks Igaunijā Gints Jegermanis). No Latvijas vēl piedalījušies: Ausma Cimdiņa, Janīna Kursīte, R. Briedis.). Tallina, Igaunija.
1998: projekta "Prozas lasījumi '98" vadītājs.
2015: izstādes "Aspazija/Rainis: dumpiniece/humānists" koncepcijas autors.
2019: viens no izstādes "Neredzamā bibliotēka" kuratoriem.

Kopā ar Noru Ikstenu vadījis literātu klubu "Šķelpata".

NOMINĀCIJAS UN GODALGAS

1996: godalga žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā (par romānu "Laiku grāmata").
2002: godalga žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā (par romānu "Misters Latvija").
2009: balva "Lielais Kristaps" par filmas "Klucis – nepareizais latvietis" scenāriju.
2012: raidījuma "100 g kultūras" gada balvas kultūrā Kilograms kultūras 2012. gada 1. ceturkšņa skatītāju balsojuma uzvarētājs literatūrā – par stāstu krājumu "Zvēru zvaigznājs".
2014: Prozas lasījumu galvenā godalga par stāstu "Pērlīte".
2014: izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai 2014 prozas kategorijā par romānu "18".
2020: Egona Līva piemiņas balvas "Krasta ļaudis" ietvaros balva no Liepājas Speciālās Ekonomiskās Zonas pārvaldes par romānu "Pasaules vēsture".

PAR PAULU BANKOVSKI

"Paula darbaspējas bija apskaužamas – portāls Satori vēsta, ka tur vien Paulam ir 386 publikācijas, bet vēl jau bija arī deviņdesmito gadu teksti Dienā, no kuriem daudzus nebūt negribētos uzskatīt par parastu žurnālistiku vai algas atstrādāšanu, tad darbi Rīgas Laikā, žurnālā IR, Latvju Tekstos, beidzamajos gados arī konTEKSTĀ. Man nudien radies iespaids, ka Pauls spēja izteikties par jebko, un tā nebija tukša muldēšana vai žurnālistiska papļāpāšana par aktualitātēm, bet allaž pamatoti un pārdomāti spriedumi.

Ar Paula tekstiem ir gadījies saskarties arī kā redaktoram. Savulaik gan klusi, gan skaļi, gan arī publiski aplaimoju viņu ne pārāk glaimojošiem epitetiem par sasteigtiem un nenostrādātiem darbiem, līdz beidzot nonācu pie gluži loģiskas atskārsmes, ka Pauls nebūt nav paviršs – viņam vienkārši pietrūkst paškontroles, kas ir diezgan raksturīgi daudziem radošajiem ļaužiem, jo tapšanas stadijā esošo tekstu spiediens ir tik spēcīgs, ka tempu nedrīkst piebremzēt. Stilistika, leksika un tamlīdzīgas būšanas – tas viss ir sekundāri, galvenais ir izstāstīt stāstu, dabūt uz papīra miglaino domu jūkli, kas mudžinās apziņā un tūlīt, tūlīt var pagaist nebūtībā."

Berelis, Guntis. "Nezinu, vai vispār ir brīdis, kad nerakstu." Par Paulu Bankovski. Punctum, 2021, 18. febr.

"Pauls bija viens no tiem autoriem, kuri laikposmā pēc neatkarības atgūšanas pirmie atļāvās savos tekstos ielaist tik raibu iztēles spietu, ar kādu līdz tam lepoties varēja retais. Turklāt laikā, kad arī citi jaunie rakstnieki sajūsmināti eksperimentēja ar jaunatļautajām novitātēm, Pauls jau ļoti agri atrada savu, absolūti autentisko un līdz pat pēdējam, tikai pirms dažām nedēļām iznākušajam romānam saglabāto tikai viņam raksturīgo balsi, kura gan izaicināja, šokēja, blēņojās, urķējās neatļautās teritorijās un sajūsmināti pārradās ar guvumu, tomēr – un droši vien tieši tāpēc – bija nesamākslota, dzīvīga un allaž izcili trāpīga gan valodiskā, gan saturiskā aspektā."

Simsone, Bārbala. Pasaules vēsture. Finišs. Pauls Bankovskis (10.03.1973.–12.07.2020.). Kultūras Diena, 2020, 17. jūl.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "SVĒTĀ BOKASĪNA KOKS" (PRESES NAMS, 1996)

"Pirmā atziņa, kas nāk prātā pēc grāmatas izlasīšanas, – autoram piemīt beletrista dotības. Šķiet, notikumus viņš saredz arī tur, kur citiem rādās tikai vienmuļa ikdiena. Stāstu pasaule ņirb nemitīgā rosībā – sievietes un vīrieši satiekas un šķiras, puikas kaujas, mākslinieki rada, grāmatu mīļotāji iekuļas detektīvintrigās, dīvaiņi maisās visam pa vidu un tamlīdzīgi. Tomēr ne pie viena notikuma autors ilgi nekavējas, neieslīgst sadzīves detaļu un psiholoģisku smalkumu apcerē. [..] Pauls Bankovskis nepievienojas 90. gadu latviešu prozas tendencei problematizēt valodas jautājumu, apcerēt variantus, kā izstāstāms notikums. [..] Valodas izteiksmes iespēju ignorēšana nenāk par labu vēstījuma stilam. Tomēr attieksme pret valodu, tāpat kā jebkuru parādību, ietver arī filozofisko aspektu. Adekvāts esamības apraksts pieder pie ideāliem, kurus nekad nesasniegt. Bet eksistē arī tāds garīgs stāvoklis kā samierināšanās ar problēmu, tās neatrisināmības pieņemšana. P. Bankovska citētais Vitgenšteins kādreiz ierosināja – ko nevar skaidri pateikt, par to jāklusē. Līdzīga klusēšana manāma arī P. Bankovska prozā."

Sekste. Inguna. Ceļā uz savas pasaules radīšanu. Karogs, Nr. 1, 1997.
PAR STĀSTU KRĀJUMU "LABAIS VIENMĒR UZVAR" (ATĒNA, 2002)
"P. Bankovskis nostaļģijā pēc nepiedzīvotiem laikiem raisās vaļā no metaforām, lai arvien detalizētāk un sižetiskāk iezīmētu cilvēka un varas, cilvēka un laikmeta attiecību modeļus nesenā pagātnē, operējot gan ar vēsturiskiem mītiem par laimīgu dzīvi padomijā, gan ar sociāliem mītiem par dzimumu vienlīdzību, gan ar morāles mītiem par cilvēku iespēju piemēroties kopdzīves vajadzībām (romāni "Padomju Latvijas sieviete", "Čeka, bumba un rokenrols"). Tik tīkamiem un pārradīšanai pateicīgiem mītiem. Šī grāmata ir kārtējā spēle, šurpu turpu kustība, kas nav saistīta ar mērķi, kurā tā beidzas, jo teksta subjekts ir teksts, kura mērķis nav izvirzīt uzdevumus, atrisināt tos, bet ievērot procesuālo kārtību, gaidīt un sagaidīt lasītāja pretgājienu."

Ceplis, Rimands. Tik labs, ka nekam nav derīgs. Luna, Nr. 9, 2003.

PAR ROMĀNU "SEKRETI: PIEROBEŽAS ROMANCE" (VALTERS UN RAPA, 2003)

"Pauls Bankovskis nenoliedzami ir viens no mūsdienīgākajiem autoriem mūsdienu latviešu literatūrā. Tipiska viņa rokraksta iezīme ir nereti līdz preču zīmēm konkretizētu vai tipisko lietojumu ietveroša aprakstoša priekšmetu apzīmējuma iekļaušana tekstā, kas ne tik daudz sarūpē aprakstam dokumentāla reālistiskuma detaļas kā uzrunā lasītāju vizuālās komunikācijas un reklāmas laikmeta valodā un piedod literārajam darbam tādu kā retro popa pieskaņu. Šeit kā īpašs paralēlais un atbilstošais diskurss jāatzīmē grāmatas vizuālais noformējums, kurā izmantoti dokumentāli avoti – vecas fotogrāfijas, populārzinātnisku grāmatu zīmējumi, kartes, nejaušas zīmītes u. tml. Gluži kā vizuālais ir romāna tekstā, teksts ir arī vizuālajā noformējumā, un tas visai eksplicīti stāsta par laiku, no kura nāk."

Skulte, Ilva. Zils, dzeltens, balts nomaļā ainavā. Forums, Nr. 33, 2003.

PAR ROMĀNU "EIROREMONTS" (VALTERS UN RAPA, 2005)

"Romāns par ārēji salāpīto mūsdienu sabiedrību, par mani, tevi, Paulu. Tā centrā vēstītājs Pauls, kurš, pārdzīvojis sevī daļu no XX gs. vēstures mītiem, apraksta savus vērojumus sabiedrības anatomikumā, pats sevi attēlojot kā neatņemamu papīra vāciņu laikmeta sastāvdaļu. Cilvēka apziņā mēs ieperināties daudzas blēdīgas domas. Ka no pagātni aprakstošiem tekstiem būs iespējams spriest par vēsturi. Nu, diez vai būs! Jo autors dzīvo nevis vēsturiskā telpā, bet gan savas radīšanas laikā. Tas nozīmē ne tikai to, ka rakstnieka attieksme pret savu personāžu (Paula attieksme pret Paulu) un viņa dzīves laiku atklāsies aprakstīto notikumu un konfliktu izvēlē, bet arī ka aprakstītajam periodam vienmēr būs kontekstuāls tā radīšanas laika sociālās realitātes uzslāņojums. Protams, tikai tad, ja par varītēm to vēlēsies. Un autors to vēlas. Raugiet, lai iezīmētu laikmeta fonu, Pauls Bankovskis savu "Eiroremontu" bagātīgi apdarina ar laikmeta detaļām jeb tā saucamajām sociālās realitātes emblēmām. Tajā ir burzums ar mūsdienās atpazīstamiem faktiem un personām [..]. Nākamā mānīgā iedoma, ka, lasot šo romānu pēc 20 gadiem, būs iespējams spriest par laikmetu, kas tajā it kā aprakstīts. Nu, diez vai būs. Drīzāk varēs nojaust par nelielas cilvēku grupas, kurā arī pats autors iederas, attieksmi pret laikmetu, uzspēlēto intelektuālismu, nesamierniecību ar plašsaziņas līdzekļu noteiktajiem dzīves standartiem."

Ceplis, Rimands. Paula anatomikums. Diena, Nr. 58, 2005.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "SKOLA" (VALTERS UN RAPA, 2006)

"Kompozīcija veidota kā distancēts smīniņš par skolas sacerējumu pārāk pareizo strukturējuma loģiku: ievads, iztirzājums, nobeigums. Autors cenšas restaurēt sava pusaudža gadu sajūtas jeb, kā teikts ievadstāstā – savā veidā atriebties laikabiedriem. Smīnu izasina lasītāja ērtībai nobeigumā uzskaitītās problēmas pa punktiem: kauns par sava ķermeņa neveiklību, neērtība no sava dzimuma, no mostošās seksualitātes un kauns par to, ka citi to saprot, neziņa, ko ar to visu lai iesāk, neskaidras bailes, nervozitāte par ģimeni un tās dzīvesveida neatbilsmi pusaudža izdomātiem priekšstatiem. Bankovskis daudz strādā ar slēptām negatīvām izjūtām, kurām agrākos darbos iejušanās pakāpe bija seklāka. Es formā rakstītie stāsti, krājumā iekomponēti neuzkrītoši, ienes dienasgrāmatas ticamības efektu. [..] "Skolā" galvenajam varonim ierādīta zaudētāja un tizleņa vieta lasītāju provocē uz līdzjūtību un atmiņām, bet tā nav pašžēlojoša. Smagas problemātikas piesātinātā grāmata nav nomācoša."

Kalve, Māra. Padomju mītu izģērbšana. Kultūras Forums, Nr. 29, 2006.

PAR ROMĀNU "18" (DIENAS GRĀMATA, 2014)

"Manuprāt, romāna „atslēga” ir dezertējušā kareivja ceļojums ārā no Rīgas un šī pārgājiena atainojums dienasgrāmatā. Tās sākuma datums ir 1917. gada 20. augusts, beigu – 1918. gada 18. novembris. Tiesa, bēgšana no Rīgas vieno abus varoņus, un romāna galveno ideju kontekstā gribētos to interpretēt kā bēgšanu no sava laika – viens bēg no kara un tā izraisītā haosa, kurpretī otrs – no pilsētas dzīves un tās straujā tempa. Neapšaubāmi nozīmīgs simbols romānā ir jau minētais opja baltais mētelis, kurā mūslaiku „es” atrod fotoaparāta atmiņas karti – šķiet, šajās bildēs fiksētas būtiskākās senāko notikumu norises vietas. Šo fotogrāfiju autors lasītājam romāna tekstā atklāts netiek, tāpēc gluži dabiska šķiet doma, ka te nu tomēr kā deus ex machina darbojies Autors."

Jansone, Ilze. Brīvība cauri laikiem. Punctum, 2014, 10. dec.

Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva
Balva piešķirta par grāmatu "Mazgalvīši spēlē mājās".
Bērnu literatūra
2008

Annual Latvian Literary Award
Par darbu "18"
Labākais prozas darbs
Nominee
2015

Annual Latvian Literary Award
Labākais prozas darbs
Nominee
2017

Annual Latvian Literary Award
Labākais darbs bērniem
Nominee
2018