Otomārs Gundars

13.03.1905 – 21.09.1988

Otomārs Gundārs (1905–1988) – dzejnieks, feļetonists. Studējis tieslietas, ieguvis tiesību zinātņu maģistra grādu. Starpkaru laikā strādājis par tiesnesi, kā arī asistentu Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc atgriešanās no izsūtījuma bijis Kandavas un Tukuma rajonu laikrakstu literārais korespondents, strādājis arī Rīgas Paraugtipogrāfijā par korektoru, vēlāk inženieri tehnologu. 20. gs. 20. gados izdevis dzejoļu krājumu "Romantika", feļetona žanram pievērsies 20. gs. 50. gados. Publicējis feļetonus žurnālos "Dadzis", "Veselība", kā arī laikrakstā "Rīgas Balss".

Author (5)

Person of reception (1)

Birth time/place

13.03.1905
Viļķene
Dzimis Viļķenes (kādreizējā Vitrupes pagasta) "Vecmelbrāžos".

Place/time of death

21.09.1988
Saulkrasti

Personal information

Dzimis saimnieka ģimenē. Brālis – dramaturgs Hugo Krūmiņš.

Professional activity

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija
1925: dzejolis "Vakarā" žurnālā "Domas" (nr. 1)

Dzejoļu krājumi
1926: "Romantika"

Atmiņas
1974: atmiņas par J. Grotu (fragments "Pirmā vasara" publicēts žurnālā "Karogs", 1981, 2)

Quotes

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "ROMANTIKA"

"Maigs liriķis ir Otomars Gundars, pilns viegli līganu fantāzijas darinājumu. Tikko jaušami viņa dzejā atainojas lietu reālā būtība, dodama savu vietu ļoti bieži gaisīgajai romantikai, kura ir tam ne tikai dzejoļu krājuma nosaukums, bet arī galvenais saturs. Viņa pārdzīvojumu spektrs pārāk šaurs. Arī dzejnieka personība vēl tikko veidojas. Lasīt tomēr dotos dzejoļus var ar patiku, jo viņos sastopam daudz sirsnības. Otomaram Gundaram bez tam būtu noteiktāk jāattīsta paša savdabība, jo pārāk bieži redzam daudz iespaidu no citiem jaunajiem dzejniekiem, sevišķi no Jāņa Grota. Tikai dažās niansēs Otomars Gundars ir maigāks un romantiskāks, kamēr Jānis Grots skarbāks un ekspresīvāks. Otomars Gundars raksta gan saistītos (klasiskos), gan arī nesaistītos (brīvos) ritmos, kaut gan abos bez sevišķas ērudīcijas. Līdzīgi Jānim Mednim arī Otomars Gundars nav pietiekoši vērīgs pret stiliskajām prasībām, atkārtodams visas parastās kļūdas. Noslēdzot izteikto, jāatzīst, ka Otomars Gundars nav pietiekoši plašu pārdzīvojumu, bet gan tīkamu izjūtu izteicējs. Īsta dzejnieka izjūtas ļauj viņu uzlūkot par attīstības spējīgu."

Ķikuts, P. Rakstniecība. Ilustrēts Žurnāls, nr. 9, 01.09.1927.

"Dažus gadus atpakaļ viņa dzejoļi sāka pa rādīties periodikā (žurnālā "Domas", vēlāk "Jaunākās Ziņās", "Latvijas Vēstnesī".) Apskatot tuvāk jauno dzejoļu krājumu, var konstatēt, ka Otomars Gundars ir panācis pietiekoši labu dzejisku izteiksmi. (Piem.: „Pie klavierēm", 37. 1. p.). Kaut gan Romantikā vietām izskan it kā ilgas pēc plašuma, tomēr Otomara Gundara galvenais temats ir mīla, ko arī viņš pasaka sava dzejoļu krājuma motto: "Dzīve man liekas kā ledaina prizma, miljonu krāsās kur atstaro mīla". — Tāpēc arī mīla viņa grāmatā atplaiksnī visādos veidos un nokrāsās."

Gulbis, Fridrichs. Grāmatu galds. Jaunā Nedēļa, nr. 13–14, 30.03.1928.