"Melnupju Marija uzskatāma par raksturīgu dzejas fona parādību, kad mazāka mēroga talanti vai dažkārt diletanti šabloniski izmanto noteiktas literāras manieres atsevišķus elementus, pat citu atrastas poētiskas situācijas un žestus, nedomājot par to organisku izaugsmi no autora personības īpatnībām un estētiskajiem principiem. Manuprāt, šādas dzejas klišejas pastāv katrā laikmetā, un negribas mest akmeni tajos dārziņos, kuru kopējiem pietrūcis laika, degsmes, aicinājuma, gaumes, izjūtu blīvuma, lai viņu dzeja uz ziedētu krāšņākiem ziediem. Tomēr plašajā latviešu romantiski sentimentālās dzejas dārzā zied arī dažas viņu sēklas. Nav tajā mākslinieciska patstāvīguma, stipri jūtams Aspazijas un vācu romantiski sentimentālās lirikas iespaids. Taču saista Melnupju Marijas smeldze, dažbrīd ass patoss, kā ari kritiski vērotā dzīves īstenība, kuru viņa tēlo ar grūtsirdīgām liriķes skumjām."
Viesturs Vecgrāvis. Riekšava. Literatūra un Māksla, nr. 36. 2.09.1988.