PAR MAKŠA ČULĪŠA DARBU ŽURNĀLISTIKĀ
".. pieder sava laika jaunajai žurnālistu maiņai, kas tiešā avīžniecības darbā izauga Latvijas brīvvalsts beigu cēlienā. Tie bija celtniecības patosa, nacionālās apziņas spodrinājuma un latviskuma meklējumu trauksmainie gadi trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad centās modernizēties un laika tempam vairāk pieskaņoties arī prese un redakcijas sakuploja ar jaunaudzi. Arī Maksis Čulītis, kas savas gaitas sāka Rīta redakcijā, jau no paša sākuma apguva tā laika žurnālista aroda modernizācijas ideālus – stenografēt, fotografēt, rakstīt uz rakstāmmašīnas, kompilēt dažādus avotus un materiālus, piesavināties intervēšanas māku un prasmi literarizēt reportāžas, rakstīt feļetonus un citas avīžnieka aroda fineses, šajā ziņā, Čulītis drīz vien izauga par lietaskoku un blakus tā laika apsološākiem jaunajiem."
Raisters, Ēriks. Jaunas maiņas ierindnieks.
Laiks, Nr.27 (05.04.1961)
"Ar smīnu lūpu kaktiņā Maksim Čulītim blakus spalvu cilā arī Mārtiņš Derums, Miervaldis Priedēklis, Maksis Rīdzinieks, Fridolīns un vēl citi burtu un vārdu virknējumi. Tie parādās zem "kolumnām". dzejoļiem, feļetoniem, skečiem, lugām, "īsielāpu" ziņojumiem, kādi tik noderīgi un nepieciešami katram laikrakstam, un grūti pat aptvert, kā Čulītis to visu (paspējis paveikt divdesmitčetru stundu diennakšu ritējumā... Bet, kas pazīst Maksi, zina, ka šis divdesmitčetras stundas bieži izmantotas arī bez atelpas un nosnaušanās, īpaši jau, kad bijis jāziņo par dziesmu svētkiem, vanagu un citām "dienām", pilnsapulcēm un salidojumiem..."
Vīksna, Ingrīda. Ar asu spalvu un redzīgu skatu.
Laiks, Nr.29 (10.04.1991)