Marianna Ieviņa

Dzimusi ķīmiķa Vladimira Usenko un ārstes Elzas Kaudzītes (1891–1964) ģimenē Krievijā, tēvs miris drīz pēc meitas piedzimšanas; māte ar jaundzimušo meitu un otru meitu Veru atgriežas Latvijā.
Abas meitas audzina mātesmāte Alvīna Kaudzīte Nītaures pagasta Domēros, kamēr māte Rīgā turpina zobārstniecības studijas.

Ģimenei radniecība ar brāļu Kaudzīšu dzimtu vecmāmiņa Alvīne Kaudzīte, tante Līze Kaudzīte (Rātminderu Elīze) – Matīsa Kaudzītes dzīvesbiedre.
"...augusi kulturāla latviskā vidē. Vecākā māsa Vera studēja baltu filoloģiju, un mājās pulcējās interesanti cilvēki: Aleksandrs Pelēcis, Harijs Draviņš, Kārlis Draviņš, Krišjānis un Valdemārs Ancīši u. c." Laiks, Nr.27 (12.07.2008)

1943: salaulājās ar Radiofona darbvedi Pāvelu Ieviņu. Ģimenē izaudzināti pieci bērni: dēli Pāvuls, Dabris Jānis un Edgars Pēteris un meitas Maruta un Rasma Gundega.
1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju ar jaundzimušo dēlu Pāvulu un māti; vīrs kara juku laikā atradās tikai vēlāk Vācijā.
1949: izceļoja uz ASV; dzīvoja Sirakūzās, pēc pensionēšanās Bostonā.

Atmiņas par Aleksandru Pelēci publicētas izdevumā ''Jaunā Gaita'' Nr. 241–245., 2005–2006.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā grāmata - stāstu krājums "Kas kaitēja nedzīvot" (1990, K. Gopera fonda balva 1991)

LITERĀRIE DARBI

1991: stāstu krājums "Skola ir maza valsts" (atkārtoti Latvijā 2001, PBLA Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmija 1992).
2000: stāstu grāmata "Rudenī brauksim mājās" (K. Gopera fonda balva).
2004: stāstu krājums ''Ir taču Ziemassvētki'' (Rīga: Valters un Rapa).

Kopš 1970: žurnāla "Sirakūzu Vēstis" un laikraksta "Laiks" līdzstrādniece.
Rakstījusi stāstus, apceres, kritikas. Bijusi ilggadēja laikraksta "Laiks" un žurnāla "Sirakūzu vēstis" līdzstrādniece. Publicējusies arī citos periodiskajos izdevumos.

PAR MARIANNAS IEVIŅAS PERSONĪBU

"Rakstniecei piemīta brīnišķīga spēja atcerēties, kā pasaule izskatījusies no bērna redzespunkta, un šo naivi burtisko uztveri ar jauku humoru atklāt lasītājam. Viņas valodai bija raksturīga dainu vienkāršība un neuzkrītošs daiļums. Šur tur pavīdēja kāda Vidzemes izloksnes īpatnība. Viņa prata stāstījumā neuzbāzīgi iepīt dainu citātus, parunas, sakāmvārdus, mīklas, ticējumus un teiku motīvus, iepazīstinot lasītāju ar mūsu tautas garamantu bagātībām, kuras dažkārt var būt krietns palīgs cīnoties ar dzīves un ikdienas grūtībām."
Sūrmane, Biruta. Marianna Ieviņa viņsaulē. Latvija Amerikā, Nr.6 (09.02.2008)

PAR STĀSTU KRĀJUMU "KAS KAITĒJA NEDZĪVOT" (1990)
"Grāmatā rakstīta saistošā, arī jauniešiem viegli saprotamā valodā. Tā jālasa visiem tiem, kam patīk iepazīt dzīvi lauku sētā pēc 1. pasaules kara. leviņa līdzīgi Brigaderei un Jaunsudrabiņam redz lauku dzīvi un cilvēkus ar bērna acīm. Rakstniecei laba atmiņa un dzīva fantāzija. Visas grāmatā aprakstītās personas kā dzīvas nostājas lasītājam acu priekšā. Atskaitot pēdējo drūmo stāstu, kur aprakstīta dzīve pēc padomju okupācijas 1940. g., šo var saukt par saulainu grāmatu, kur valda viss gaišais, labais un jauna dzīve brīvajā Latvijā. Savā pirmajā stāstu grāmatā Marianna leviņa aizved lasītāju atpakaļ savā bērnībā – savās atmiņās, darbos, nedarbos un piedzīvojumos latvju lauku sētā. Viņa lasītājam parāda: 1) latvju sētas skaistumu; 2) dzīvi šai sētā divdesmito gadu sākumā; 3) mājas iedzīvotājus; 4) divu bērnu dzīvi lielo cilvēku pasaulē; 5) latvju mājas kultūru un paražas. [..] Marianna leviņa mūs iepazīstina ar savas vecmāmiņas mājām – Nītaures pagasta Domēriem. Viņa tik gleznaini notēlo šīs mājas, ka lasītājam atliek tik aizvērt acis un viņš ierauga Domērus kalna galā, kuriem apkārt maz aramzemes, bet daudz mežu un purvu. Parādās Mergupes grava un dzidrais, peldētāju iemīļotais Domēru ezers, kas ir "vienīgais tāds visā pagastā"."
Ūdre, Viola. Marianna Ieviņa Kas kaitēja nedzīvot. Universitas, Nr.69 (01.07.1992)

PAR STĀSTU KRĀJUMU "SKOLA IR MAZ VALSTS" (LaRas Grāmatu klubs, 1991)
"M. leviņas atmiņu grāmata iedalīta 31 nodaļā. Tā sākas ar agrīnas bērnības posmu pirms vēl meitenei jāiet skolā, kad abas ar vecāko māsu dzīvo laukos vecmāmiņas mājās Domēros, Nītaures pagastā. Vēlāk abas meitenes un vecmāmiņa pārceļas uz Rīgu, kur dzīvo autores māte. Ar to saistītās pārmaiņas un iespaidi bērna skatījumā spilgti notēloti grāmatas pirmajās nodaļās; kā laukos augusi meitene mēģina iekļauties svešajā lielpilsētas vidē un paražās. Sevišķi, sākot skolas gaitas, rodas jocīgi pārpratumi un šādas tādas klizmas, cenšoties ievērot skolas noteikumus un pakļauties skolotāju prasībām, cik jau nu labi vien var. Marianna sāk mācīties Rīgas pilsētas 8. pamatskolā, kuru parasti jau dēvē par Cīruļa skolu, šīs skolas iecienītā pārziņa Indriķa Cīruļa vārdā. [..] Savus bērnībā gūtos iespaidus autore grāmatā papildina ar vēlākos gados gūtām atziņām un vēsturiskiem faktiem. [..] kultūrvēsturiska nozīmība Mariannas leviņas sacerējumam Skola ir mazai valsts ir nenoliedzama."
Ikona, Guna. Marianna Ieviņa Skola ir maza valsts. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.3 (01.05.1992)

PAR STĀSTU KRĀJUMU "IR TAČU ZIEMASSVĒTKI" (Rīga: Valters un Rapa, 2004)
"Stāstiņu "varoņi" jeb galvenās personas lielākoties ir bērni ar savu īpatnējo pieaugušo pasaules skatījumu un vērtējumu, kuru autore amizanti pasniedz lasītājam. [..] Stāstiņos aprakstītie notikumi risinājās dažādās vidēs. Pirmais stāsts attēlo trūcīgos nometņu jeb "dīpīšu" laikus, kad dzimšanas dienas kliņģerim nepieciešamo dzelteno krāsu nācās uzburt ar burkānu sulas palīdzību. Seko stāstiņš par Ziemsvētku atzīmēšanu trimdas latviešu sestdienas skoliņā, pāris tēlojumos no vecmāmiņas stāstiem uzzinām par svētku svinēšanu kara gados Latvijā, kad cepumus varēja iegādāties tikai pret skopi piešķirtiem kuponiem. Aprakstīti arī svētki kādā pensionāru ģimenē šodienas Latvijā. Lielākā daļa stāstu notiek mūsdienu ASV ar dižveikalu komerciālo krāšņumu un amerikāņu Ziemsvētku vecīti, kurš, latviešu bērnam par izbrīnu, katrā teikumā iepin skaļu "ho, ho, ho"."
Sūrmane, Biruta. Ai, bagāti Ziemassvētki! Latvija Amerikā, 2004, 11. dec.

author
publicist

Usenko-Kaudzīte

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par stāstu krājumu "Kas kaitēja nedzīvot".
1991

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Skola ir maza valsts".
1993