Par krājumu "Paradīzes ābolīši" (1983)“Maijas Kudapas personā mums ir darīšana
ar īstu, dieva dotu humoristi. [..] viņas darbu saturs aptver visas mūsu dzīve
sastopamās nebūšanas un cilvēku raksturu vājības, skatītas visai plašā tonālā
amplitūdā – no vieglas vīpsnas līdz asi griezīgai ironijai un pat sarkasmam. Būtībā
autores feļetoni un humoreskas savā labākajā daļā (un tādu ir nospiedošs
vairākums) ir anekdotiskas miniatūras noveles, kurām allaž raksturīgs novelistiskais
piesitiens nobeigumā. Vēl kāda būtiska M. Kudapas jaunrades īpatnība ir tā, ka
viņas mūza ir izteikti sievišķīga, un ne tikai tāpēc, ka darbu lielākajā daļā
galvenā persona ir sieviete un viss sniegts sievietes skatījumā. To pat grūti
racionāli izskaidrot, tie ir kādi tīri intuitīvi uztverami fluīdi, vispārējā
atmosfēra un noskaņa, kādu spēj radīt tikai sieviete. Arī tādēļ M. Kudapas
humoristika liekas tik tipoloģiski tuva lietuvietei Vītautei Žilinskaitei, ka
daži viņu dēvē par “latviešu Žilinskaiti”. Taču te nedomāju nekādu epigonismu,
tā vienkārši ir divu radošu personību, divu talantu garīga radniecība
(jāpiezīmē gan, ka lietuviešu rakstnieces ceļš literatūrā bijis daudz laimīgāks
un viņa ir jau kāda pusduča grāmatu autore).”
Aļķis, Ivars. Humoriste par excellence. Karogs, 1984, Nr. 5.
Maija Kudapa par savu darbuSieviešu dienas numuram [“Padomju
Jaunatnē”] katrs rakstīja kādus jociņus, arī es uzrakstīju, un tad uz mani
paskatījās – ā, Kudapa varētu rakstīt humorus! Tā es pati uzzināju, ka spēju
rakstīt smieklīgi, un kļuvu par profesionālu humora rakstītāju. Dzīves
smieklīgās puses redzēšana man bija neapzināta. Kad tagad palasu, ko tolaik
esmu rakstījusi, redzu, cik tas bijis smieklīgi, bet tolaik tās situācijas man
likās drīzāk dramatiskas. Es rakstīju pirmajā personā, un varēja domāt, ka tas
viss ir noticis ar mani. Naivāki lasītāji teica – nav brīnums, ka ar viņu tā
notiek, ja viņa ir tik nesaprātīga! Tos uztvēra kā manus stāstiņus pašai par
sevi, kas nemaz tā nebija. Kaut kas jau bija atgadījies arī ar mani, bet visumā
tie notikumi un cilvēki bija citur noskatīti.Par padomju laika nebūšanām rakstīt
nedrīkstēja, bet paradokss, ka feļetonos ironizēt un smieties varēja par daudz
ko, jo to varbūt uzskatīja par joku. Feļetonus cienīja gan latviešu, gan krievu
prese. [..] Padomju Jaunatnē bija satīras lappuse Asā slota, kur
drukāja feļetonus. Galvenie rakstītāji bijām mēs ar Žani Ezīti. Cenzūra visu
lasīja, un bez cenzora paraksta drukāšanai nekas netika aizlaists. Esmu
uzrakstījusi simtiem feļetonu, un, lai cik dīvaini būtu, ne reizi man nesanāca
ziepes, lai gan kur vēl piemērotāks žanrs, lai iekultos nepatikšanās un dabūtu
pa kaklu. [..] Cilvēka daba nemainās, dzīves situācijas atkārtojas, bet feļetons
kā žanrs ir gandrīz miris.”
Šaitere, Tekla. Ceļotāja cauri dzīvei. Ievas Stāsti, 2021, Nr. 7.