Maija Kudapa
Maija Kudapa (1937) – humoriste un
tulkotāja. Beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas
fakultātes Žurnālistikas nodaļu (1968), strādājusi laikrakstā “Padomju Jaunatne”,
veidojusi humoristiski satīrisko lappusi “Asā slota”. Feļetoni un humoreskas
ietvertas krājumos “Paradīzes ābolīši” (1983) un “Putniņdancis jeb Kad mēs
augām, tad gan tā negāja” (1990). Tēlojusi galvenokārt sievietes dzīves peripetijas,
ietverot tās feļetonos un humoreskās, kas atgādina anekdotiskas miniatūras
noveles; darbos plaši izmantots satīrisks monologs un dialogs. Tulkojusi no
krievu valodas, latviskoto autoru vidū ir Mihails Bulgakovs, Leonīds Žukovickis,
Anatolijs Pristavkins, Viktorija Tokareva, Vladimirs Sorokins, Marina
Kosteņecka u. c.
Dzimšanas laiks/vieta
02.12.1937
Jaungulbene
"Strautiņi"
Personiska informācija
Dzimusi 1937. gada 2. decembrī Jaungulbenes pagasta "Strautiņos" mērnieka ģimenē.
Profesionālā darbība
1967: pirmā publikācija – humoreska "Nemeklē vīrieti bez kļūdām" laikrakstā "Padomju Jaunatne" 8. martā.
1981: kopā ar Arvīdu Cepurīti dramatizējusi 10 Džovanni Bokačo "Dekamerons" noveles Leļļu teātra iestudējumam (pirmizrāde 1982. gadā).
1983: lugu konkursā kas veltīts bērnu, pusaudžu un jauniešu dzīvei un audzināšanas problēmām, ieguvusi 3. godalgu (pirmās divas netika piešķirtas) par lugu "Ābolu laiks – kartupeļu laiks". Izvērtējot
konkursa darbus, dramaturgs Harijs Gulbis atzīmēja Maijas Kudapas lugā “Ābolu
laiks – kartupeļu laiks” pārliecinoši risinātās tēlu psiholoģiskās attiecības,
interesanti atklātos raksturus un pusaudžu uzskatus, skolēnu dzīvi un
netradicionālu galveno pozitīvo tēlu.” (Meinerte, Irēna. Bērnu lugai – zaļu
gaismu! Padomju Jaunatne, 1986, 24. maijs.)
Humoresku krājumi
1983: Paradīzes ābolīši
1990: Putniņdancis jeb Kad mēs augām, tad gan tā negāja
Lugas
1994: Eglīte (trīs lugas pēc Tuves Jansones, Margaritas Stārastes un Donalda Biseta darbu motīviem)
Tulkojumi no krievu valodas
1986: Azarovs,
Jurijs. Ģimenes pedagoģija. Rīga: Zvaigzne.1986: Žuhovickis,
Leonīds. Spēkavīrs krustcelēs. Rīga: Avots.1988: Kaņevskis,
J., Krasņanskis, E., Lisovs, M. Taupība sadzīvē. Rīga: Avots.1989: Pristavkins,
Anatolijs. Zelta debestiņa pārnakšņoja. Rīga: Liesma.1989: Tokareva,
Viktorija. Talismans. Rīga: Liesma.1989: Žuhovickis,
Leonīds. Tavs uzticīgais ienaidnieks. Rīga: Zvaigzne.1990: Žuhovickis,
Leonīds. Ko iesākt ar šo jaunatni... Rīga: Zvaigzne.1998–2000: Maļceva, Valentīna. KGB
smokingā. Rīga: Elpa.2005: Bulgakovs,
Mihails. Liktenīgās olas. Rīga: Jumava.2005: Pohļobkins,
Viljams. Virtuves noslēpumi. Rīga: Tapals.2005: Dušenko,
Konstantīns (sakārt.). Lielā aforismu grāmata. Rīga: Zvaigzne ABC.2005: Gilensons,
Boriss. Hemingvejs un viņa sievietes. Rīga: Multineo.2005: Tregubova,
Jeļena. Kremļa digera atvadas. Rīga: Tapals.2006: Doncova,
Darja. Pavārgrāmata sliņķei. Rīga: Tapals.2007: Hakamada,
Irina. Sex lielajā poltikā. Rīga: Zcaigzne ABC.2007: Jakovļevs,
Aleksandrs. Krēsla. Rīga: Jumava.2008: Doncova,
Darja. Pavārgrāmata sliņķei –
2. Rīga: Tapals.2008: Dumpinieka
grēksūdze: Boriss Ņemcovs. Rīga: Nordik.2009: Doncova,
Darja. Pavārgrāmata sliņķei –
3. Rīga: Tapals.2009: Hakamada,
Irina. Mīlestība ārpus spēles. Rīga: Zvaigzne ABC.2012: Kosteņecka,
Marina. Vēstules no mājām. Rīga: Jumava.2012: Vasiļjevs,
Aleksandrs. Modes likteņi. Rīga: Jumava.2013: Dubass,
Alekss. Akvastopa noteikumi. Rīga: Jumava.2014: Sorokins,
Vladimirs. Putenis. Rīga: J.L.V.2014: Vasiļjevs,
Aleksandrs. Eiropas modes vēsture: 18.–20.
gadsimts. Rīga: Jumava.2015: Bulgakovs,
Mihails. Liktenīgās olas; Suņa sirds. Rīga: J.L.V.2015: Kotovs,
Pjotrs. Bornholmas trīsstūris. Rīga: Jumava.2017: Cipkins,
Aleksandrs. Nepielūdzamās sievietes un citi stāsti. Rīga: Jumava.2018: Peļevins,
Viktors. Kukaiņu dzīve. Rīga: Jumava; Liepāja: Liegra.2021: Matvejeva,
Anna. Djatlova pāreja. Rīga: Latvijas Mediji.
Citātu galerija
Par krājumu "Paradīzes ābolīši" (1983)
“Maijas Kudapas personā mums ir darīšana
ar īstu, dieva dotu humoristi. [..] viņas darbu saturs aptver visas mūsu dzīve
sastopamās nebūšanas un cilvēku raksturu vājības, skatītas visai plašā tonālā
amplitūdā – no vieglas vīpsnas līdz asi griezīgai ironijai un pat sarkasmam. Būtībā
autores feļetoni un humoreskas savā labākajā daļā (un tādu ir nospiedošs
vairākums) ir anekdotiskas miniatūras noveles, kurām allaž raksturīgs novelistiskais
piesitiens nobeigumā. Vēl kāda būtiska M. Kudapas jaunrades īpatnība ir tā, ka
viņas mūza ir izteikti sievišķīga, un ne tikai tāpēc, ka darbu lielākajā daļā
galvenā persona ir sieviete un viss sniegts sievietes skatījumā. To pat grūti
racionāli izskaidrot, tie ir kādi tīri intuitīvi uztverami fluīdi, vispārējā
atmosfēra un noskaņa, kādu spēj radīt tikai sieviete. Arī tādēļ M. Kudapas
humoristika liekas tik tipoloģiski tuva lietuvietei Vītautei Žilinskaitei, ka
daži viņu dēvē par “latviešu Žilinskaiti”. Taču te nedomāju nekādu epigonismu,
tā vienkārši ir divu radošu personību, divu talantu garīga radniecība
(jāpiezīmē gan, ka lietuviešu rakstnieces ceļš literatūrā bijis daudz laimīgāks
un viņa ir jau kāda pusduča grāmatu autore).”
Aļķis, Ivars. Humoriste par excellence. Karogs, 1984, Nr. 5.
Maija Kudapa par savu darbu
Sieviešu dienas numuram [“Padomju
Jaunatnē”] katrs rakstīja kādus jociņus, arī es uzrakstīju, un tad uz mani
paskatījās – ā, Kudapa varētu rakstīt humorus! Tā es pati uzzināju, ka spēju
rakstīt smieklīgi, un kļuvu par profesionālu humora rakstītāju. Dzīves
smieklīgās puses redzēšana man bija neapzināta. Kad tagad palasu, ko tolaik
esmu rakstījusi, redzu, cik tas bijis smieklīgi, bet tolaik tās situācijas man
likās drīzāk dramatiskas. Es rakstīju pirmajā personā, un varēja domāt, ka tas
viss ir noticis ar mani. Naivāki lasītāji teica – nav brīnums, ka ar viņu tā
notiek, ja viņa ir tik nesaprātīga! Tos uztvēra kā manus stāstiņus pašai par
sevi, kas nemaz tā nebija. Kaut kas jau bija atgadījies arī ar mani, bet visumā
tie notikumi un cilvēki bija citur noskatīti.
Par padomju laika nebūšanām rakstīt
nedrīkstēja, bet paradokss, ka feļetonos ironizēt un smieties varēja par daudz
ko, jo to varbūt uzskatīja par joku. Feļetonus cienīja gan latviešu, gan krievu
prese. [..] Padomju Jaunatnē bija satīras lappuse Asā slota, kur
drukāja feļetonus. Galvenie rakstītāji bijām mēs ar Žani Ezīti. Cenzūra visu
lasīja, un bez cenzora paraksta drukāšanai nekas netika aizlaists. Esmu
uzrakstījusi simtiem feļetonu, un, lai cik dīvaini būtu, ne reizi man nesanāca
ziepes, lai gan kur vēl piemērotāks žanrs, lai iekultos nepatikšanās un dabūtu
pa kaklu. [..] Cilvēka daba nemainās, dzīves situācijas atkārtojas, bet feļetons
kā žanrs ir gandrīz miris.”
Šaitere, Tekla. Ceļotāja cauri dzīvei. Ievas Stāsti, 2021, Nr. 7.
Nodarbes
Pseidonīms
M. Asara, M. Melne
Izglītība
1945–1952
Galgauskas pamatskola
Galgauska
1952–1955
Rīgas Finanšu un kredīta tehnikums
Krišjāņa Valdemāra iela 1B, Rīga
1963–1968
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Beigusi Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.
Darbavieta
1955–1956
Aknīste
Lauksaimniecības bankas filiāle, finanšu inspektore
1956
Cēsis
Lauksaimniecības bankas filiāle, finanšu inspektore
1956–1957
Ventspils
Lauksaimniecības bankas filiāle, finanšu inspektore
1956–1957
Ventspils
Ventspils tautas teātris, režisora asistente
1957–1960
Rīga
Emīļa Melngaiļa Tautas mākslas nams
1960–1963
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka
Rīga
Bibliogrāfe
1963–1971
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Korektore, vēlāk – žurnāliste
1971–1973
Laikraksts "Dzimtenes Balss" (1958–1989)
Rīga
Žurnāliste
1973–1975
Rīga
Tirdzniecības reklāmas Latvijas aģentūra, tulkotāja
1976–1980
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Žurnāliste
1980–1981
Izdevniecība "Zvaigzne"
Rīga
Dalība organizācijās
1991
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga