Lūcija Zamaiča

Dzimusi vecsaimnieka Jēkaba Zamaiča un viņa sievas Dores (dzimusi Zandersone) ģimenē.
Pirmo skolas mācību ieguvusi pie privātskolotājas, kas dzīvo netālu no Erķēniem.
1912. gada 23. decembris: laulības ar diplomātu Rūdolfu Puiķi. Laulība šķirta 1930. gada 12. aprīlī, pamatojoties uz to, ka laulātie nedzīvo kopā vairāk nekā trīs gadus.

1917: Pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele".Pēckara gados nepublicējas.

DZEJA1917: "Mana dvēsele" 
1920: "L' interieur" 
1921: "Ziemeļu saulē" 
1923: "69 33' 11'' ziemeļu platuma" 
1923: "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" 
1924: "Zelta atvars" 
1931: "Mīlas kontrabanda" 1978: "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (nepublicētie un pagrīdes presē publicētie dzejoļi)
2000: "Tev, kas saule" (mīlas dzejoļi)
STĀSTI UN TĒLOJUMI1921: "Vientuļā gaitā"
1923: "Ielu maldos" (poēmā prozā)
1924: "Līvijas dienas grāmata" (garstāsts)
1924: "Čigāns un trīs dāmas" (garstāsts) (aizliegts 1937) 
1925: "Ciemā pie tautiešiem" 
ROMĀNI1927: "Direktors Kazrags" 
1928: "Koka dievs" (romāna otrā daļa nav publicēta) 
1929: "Ķipara brīnišķīgās gaitas" 
1930: "Jānis Nelaime" (pirmā grāmata) (publicēts žurnālā "Domas", Nr. 1-5).

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "MANA DVĒSELE" (1917)
"Tajā līdzās Aspazijas, Raiņa, Viļa Plūdoņa ietekmē rakstītiem dzejoļiem ir darbi, kuros vērojama patstāvīga pasaules uztvere – spēja iedziļināties daudzveidīgajās dvēseles norisēs, īpašu uzmanību pievēršot mīlestībai; dzejā īpatnēji savijas tradicionāli latvisks dabas tēlojums ar ziemeļu vidi, ieskanas urbānais motīvi."

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.

"Radošie meklējumi atklāj L. Zamaiču kā daiļrades romantiskā tipa spilgtu pārstāvi, kuras pirmajos darbos sajaukušās jaunromantisma, simbolisma un dekadences iezīmes. L. Zamaiču interesē indivīda "es", viņa unikālā garīgā pasaule. Grāmatu centrā ir aktīva, impulsīva, pašizzinoša personība, kas nesamierinās ar ikdienu un tajā valdošo garīgo kūtrumu. Tā tiecas kļūt iekšēji brīva, neatkarīga, pašpietiekama. (..) Taču līdzās romantiskā varoņa iedabai iezīmējas dekadentiski dionīsiskā sākotne, kura saglabāsies un tiks izvērsta turpmākajā daiļradē: tā saistīta ar L. Zamaičas varoņos mītošo skepsi, atzīto, aprobēto vērtību apšaubīšanu, ar vēlēšanos tās noārdīt vai vismaz noraut tām liekulības plīvuru. Personībā L. Zamaičai ir svarīgi akcentēt dzimumu, izcelt sievietes vaibstus, nevis veidot abstraktu varoni. Šis princips ne tikai piešķir pārdzīvojumam konkrētas piederības iezīmi, bet iekonturē jau turpmākās daiļrades pastāvīgo tēmu – sievieti, sievietes tiesības un lomu sabiedrībā. Daudzos dzejoļos atklājas tipiski sievišķīga jūtu gamma, kurā īpaši akcentēta kaisle un miesiskā (fiziskā) mīlestība (..). Epatāža – šokēšana ar tēmām, par kurām nav pieņemts skaļi runāt, sabiedrībā akceptēto tikumisko normu ignorēšana – kļūst par autores pozīciju viņai aktuālo problēmu risinājumā."

Kalniņa, Ieva. Lūcija Zamaiča (1893–1965). Latviešu rakstnieku portreti. Tradicionālisti un modernisti, 1996.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "MĪLAS KONTRABANDA" (1931)"Ekstravagantas un izaicinošas ir dzejnieces izvēlētās tēmas dzejoļu krājumam "Mīlas kontrabanda" (1931). Tajā līdzās eksotiskajiem Parīzes un Alžīrijas motīviem, pesimistiska dzīves tukšuma un nerealitātes izjūta, vilšanās, atsvešinātība, vēršanās pret latvisko pašapmierinātību."

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.

"Lūcija Zamaiča ir diezgan raksturīga parādība tai laikmetīgās sabiedrības daļai, kas ir redzama kafejnīcās, bāros un modernās iekš- un ārzemju izpriecas vietās, kas snobiski ironizē par sentimentu, garīgu jūsmu, tautību un pat par visu pilsonisko iekārtu, bet kam tomēr trūkst pēdējās drosmes iestāties noteikti šīs iekārtas pretiniekos. Nekādu skaidru mērķu un ideālu šai pusinternacionālai sabiedrībai nav un nevar būt, tāpat nav arī izveidotu un stingru uzskatu, arī pašai tās eksistencei trūkst īstu un drošu pamatu, viņas pagrimuma izsmalcinātība nonāk bieži līdz savam pretpolam – brutalitātei un stipru izjūtu kārei, līdz tad atsevišķam cilvēkam kādos personīgos sarežģījumos atklājas viss viņa dzīves tukšums. Lūcijas Zamaičas dzejas vispārējais virziens droši atvedināms no šīs pusinternacionālās sabiedrības "ieskatiem", bet rūgto un vietām pat traģisko toni viņas pēdējai grāmatai piešķir kādi tīri individuāli pārdzīvojumi, kuros nojautas par pirmmūžīgajiem spē kiem –nāvi un īstu mīlestību –ir atkailinājušas sājās mieles baudu kausā un norāvušas karnevāla maskas un raibās internacionālās klaunības drēbes."

Veselis, Jānis. Mīlas kontrabanda. Daugava, Nr. 2, 1932.
PAR PROZU"Skandalozu slavu Zamaičai sagādāja garie stāsti "Līvijas dienas grāmata" (1924), "Čigāns un trīs dāmas" (1924, aizliegta 1937), stāstu krājums "Ciemā pie tautiešiem" (1925), īpaši referāts "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (publicēts laikrakstā "Rīgas Ziņas" 1925.17.-19.I). Tajā, runājot par pilsonisko aprindu sieviešu garīgo tukšumu un klajo tieksmi pēc instinktu apmierināšanas. Zamaiča vēršas pret pilsonisko laulību, kas, atbrīvodama sievieti no darba, noved to pie prostitūcijas. Stāstos izmantojot īsus, asprātīgus sižetus, Zamaiča satīriski tēlojusi dažādu aprindu sievietes, rādot viņu dzīves bezjēdzību un izlaidību, vietumis erotiski ietonējot, tādējādi mesdama izaicinājumu puritāniski noskaņotai sabiedrības daļai. Parīzē sarakstītajā satīriskajā romānā "Direktors Kazrags" (1927) tēlota veikalnieku un baņķieru vide. (..) Sarakstījusi romānu "Koka dievs" (1, 1928, 2. daļa nav publicēta), kurā atainotas varas maiņas Arhangeļskā 1918. gadā, romānu "Ķipara brīnišķīgās gaitas" (1929), "Jānis Nelaime" (1930).

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.

Irene Kapar, Zaiga Straume, A. Kaija, Junona, Špička, Kri-kri, Fifi, Sili

Puiķe

Arhangeļskas apgabals
Skolotāja un bibliotekāre latviešu bēgļu skolā Arhangeļskā.

1940
Bīriņu atpūtas nams
Bīriņi
Bīriņu atpūtas nama vadītāja.

1942–1946
Rīga
Mērijas Grīnbergas tautisko lietu veikals.

1901
Bauskas meiteņu skola
Bauska

1908–1910
Jelgavas tirdzniecības skola
Jelgava

1910–1912
Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskola
Rīga

1912–1913
Sanktpēterburga

1912–1913
Berlīne

1912–1913
Vīne

1925–1927
Francija

1925–1927
Itālija

1925–1927
Alžīrija

1925–03.1926
Parīze
1925. gada rudenī aizbrauc uz Franciju, līdz 1926. gada marta beigām dzīvo Parīzē.

1915–1919
Arhangeļska

1920–1925
Rīga

1925–1926
Parīze

1927–1940
Rīga

1940–1941
Bīriņi

1942–1965
Rīga

1915–1919
Arhangeļskas apgabals
Strādājusi par skolotāju latviešu bēgļu skolā un par bibliotekāri.

16.07.1941–16.04.1942
Rīgas Termiņcietums
Laktas iela 2/4, Rīga
Vācu okupācijas laikā apcietināta, deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā.

20.01.1965
Rīgas Pirmie Meža kapi