"Eiropas kultūrā sastopamas atsevišķas personības, kas ar savu neparasto dzīves gājumu it kā nosedz, aizēno paša radītos gara darbus. Konstantīns Raudive lielā mērā pieder tādām. Agrā bērnībā šķietami neglābjamais, nāvei nolemtais, nabadzīga nomales zemnieka dēls, negaidītā un neticamā spurtā apgūst Parīzes, Madrides, Salamankas, Edinburgas, Londonas, Itālijas kultūras bagātības un iemācās vairākas svešvalodas. Savā sapņu pilsētā Florencē slēdz mūža derību ar invalīda ratiņos dzīvi vadošo slaveno esejisti Zentu Mauriņu. Desmit gadus ar milzīgu neatlaidību, var teikt – fanātismu, nodarbojies ar daudzu apšaubīto parapsiholoģiju. Tie, kas Raudives dzīvi skatījuši no ārpuses, iztālēm, aptuveni vai snobiskā splīnā, šos faktus var uzskatīt par galvenajiem.
Taču tie, kas grib vispusīgi iedziļināties K. Raudives veikumā, viņa gara un radīšanas dzīvē, ieraudzīs pavisam citu Raudivi. Līdz verbāli smalkai neiespējamībai sakāpināts, viņš atklāsies, tēlojot Silvestra Pērkona mākslinieciski filozofiskos ceļojumus Luvrā, Prado un citos muzejos, neparastajā El Greko vīziju pasaulē. Tēlojot Silvestra dramatisko mīlestību pret Mirandellu un Terēzu. Atklājot kara šausmas, kur savijies naturālais un šķietami neiespējamais, fantastiskais. Rādot trimdas traģiku savā filozofiskajā prozā. Satraucoši tipoloģizējot haosa un pārejas laikmeta cilvēku savās filozofiskajās esejās. Tās var aizraut, ieinteresēt, satriekt, kaitināt, izsaukt polemiku. Bet nevar atstāt vienaldzīgu. Tāds nu ir Raudive savās šķautņainajās dimensijās."
Pēteris Zeile. Konstantīns Raudive. Rīga: Jumava, 2009, 7. lpp.
"[..] Viņa darbistabā rakstāmgalds ar atzveltnes krēslu, prāvs un pilns grāmatu skapis, dīvāns atpūtai, paklājs uz grīdas. Pie galda sēd un veikli ar mašīnu raksta cienījama izskata kungs, istabā grāmatu klusums un garīga darba rosme; darbu rakstnieks pārtrauc tikai, reižu reizēm no pelnu trauka malas paceldams iesmēķētu cigareti un steigā ievilkdams no tās kuplu dūmu; arī to viņš, varbūt, izdara neapzinīgi. Taču kad pārkāpjat slieksni, viņš pieceļas un nāk jums pretī ar laipnu smaidu atklātā, nopietnā sejā, un enerģiski spiež jums roku.
Konstantīns Raudive ir vidēja auguma, plecīgs, spēcīgs; viņa paplatā, drusku stūrainā seja pauž smagnēju enerģiju, zods raksturo spēku, skats zem pabieziem plakstiem kaut ko reizē sensuālu un fanātisku: citā vietā, laikā un tērpā viņu varētu iedomāties kā stingru prelātu dominikāņu klosterī, kur lūdz Dievu un raudzē labu vīnu."
Valdemārs Kārkliņš. Sakņains latvietis. Laiks, Nr. 33. 25.04.1959. 3. lpp.
"Viņš kļuva viņas Albatross no Bodlera dzejas, viņa ienāca viņa romānos kā Mirdza un Terēze. Ļaudīs vienmēr sauca par Doktori, mājās mazgāja veļu, vārīja putras, jo viņai mūždien sāpēja kuņģis, pats pārbaudīja kastroļus. Sekoja, lai viņa nesēdētu ilgāk par stundu... Viņam jau tolaik nebija labi ar sirdi, piemetās cukurslimība, taču vispirms parūpējās, lai Zenta laikā saņemtu zāles un "niecīgo putna ēsmu" - biezpienu, zemenes, kartupeļus. Savukārt Zenta nepieskārās pastam, iekams Konstantīns nebija izlasījis rīta sūtījumus. Viņš saveda kārtībā viņas finanses. Nesa un cēla tūkstošiem reižu. Viņš bija viņas... kājas. Pareizāk – viņa rokas kļuva par viņas kājām. Tikai tā Mauriņa varēja tikt ārā no slimības gultas, nonākt pļavās, mežos, kalnos, koncertos, izrādēs. "Es tevi nevaru atstāt vienu," viņš atkārtoja. [..] no sava honorāra uzdāvināja kārtējo auto – Rosinanti, ar kuru devās bēgļu gaitās, un šajos sāpju ceļos mangoja produktus, sedza, sildīja. Bez viņa nebūtu tūkstošiem pa Eiropu nobraukto kilometru lekciju turnejās. Un vēl daudz kas cits... Kad 1940. gadā Raudivi arestēja čekisti un kara gados gestapo, Mauriņa, lai viņu izpestītu, vērsās pie augsta ierēdņa – "augstprātīga tukšgalvaiņa". Savā intīmajā grāmatā "Zemes dziesma" Mauriņa daudz raksta par Raudivi, ar kuru nodzīvoja 40! gadus. [..]
Viņu kopdzīvi ļoti izjusti ir raksturojis Jānis Klīdzējs: "Abi viens otram ir bijuši pajumte un aizsardzības siena pret pasaules bargumu bezdzimtenes gados, ir bijuši glāsts un mierinājums slimībās un depresijās."
Ingrīda Sokolova. Albatross. Rīga: Antēra, 2009, 14., 15. lpp.