GALVENĀS DAIĻRADES IEZĪMES, UZSKATI UN NOSTĀDNES
"K. Lesiņš piederīgs tai rakstnieku kopai [..], kas sava talanta uzplaukumu piedzīvoja Latvijas patstāvības pēdējā posmā – trīsdesmito gadu vidū. Latvijas valstiskā traģēdija šo literātu paaudzi arī skāra visbargāk. Dzīves un mākslas izjūta, kas bija brīvi veidojusies, tika smagi pārbaudīta divu lielvaru okupācijas apstākļos, arī bēgļu gaitās un ilgajā svešatnes trimdā."
Smilktiņa, Benita. Knuts Lesiņš.
20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti. II., 1999, 185. lpp.
Lesiņa novelēm raksturīgas gan notikuma un paradoksa humoristiskas noveles iezīmes, gan analītiski psiholoģiskajām novelēm tipiskie konflikti, kas risināti stilistiski spriegā kompozīcijā ar negaidītu, paradoksālu atrisinājumu. Lesiņa darbu varoņi galvenokārt ir romantiskas ievirzes personības. Knuta Lesiņa žanrs ir stāsts: psiholoģiskais, filozofisku pārdomu vai noskaņu, atmiņu vai vienkārši izklaidējošs joku stāsts. Viens no labākajiem humoristiem latviešu rakstniecībā. Kritikā autors dēvēts par romantisku intelektuālistu.
''Viss Lesiņa personāžs visos viņa darbos ir romantiskais varonis – apcerētājs, bezgribas, emocijām padots, apmulsis jūsmotājs vai izmisīgs tirzātājs, pa lielākai daļai mākslinieks, visbiežāk mūziķis vai ģīmetņu gleznotājs. Ja viņš ir intelektuālis, tad galējs skeptiķis un noliedzējs, bet bez rūgtuma, vairāk vai mazāk epikūrietis un liels rezonants un aforismu bārstītājs no romantiskās ironijas žēlastības.'' (Vitauts Kalve)
''Pretēji prozai Lesiņa lirikā nav ne mazāko humora pazīmju. Tās pamattonis ir grūtsirdīgs un smeldzīgs.'' (Anšlavs Eglītis)
Knuts Lesiņš piedāvā savu noveles žanra raksturojumu: īss stāsts, ''kurā viss tēlotais no pirmā līdz beidzamajam teikumam pakļauts vienam mērķim– darbību pretī kādam vienreizīgam, liktenīgam atrisinājumam'' (''Zem svešām zvaigznēm'', 1956., 454. lpp.)
PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "ZĪMES TUMSĀ" (1938)
"Lesiņa galvenais varonis, kas viņa stāstos parasti runā pirmajā personā, ir tipisks inteliģents, viņa psihe pilnīgi atšķirīga no mūsu prozā tik izplatītā apdomīgā, pamatīgā, bieži moralizējošā ideālista. Lesiņa varonis ir izglītots, skeptisks, ironisks jauneklis, ko neapgrūtina nekādi uz ārpusi izpausti augsti mērķi, ideālisms vai dzīves labotāja domas; viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, vēro to bez sevišķas ziņkāres, priecājas bez aizrautības, postā pasmīn rezignēts, bet vīrišķīgs. Tas ir pesimists ar apslēptām alkām pēc dzīves, kas gruzd kā ogles zem pelniem un reizēm spontāni uzliesmo. [..] Lesiņa stāstu stiprā puse ir fabula, kas veikli veidojas, intriģēdama lasītāju gan ar krimināli-drāmatisku notikumu maiņu, gan neparastām, saspīlētām psiholoģiskām situācijām un konfliktiem."
Eglītis Anšlavs. Zīmes tumsā.
Daugava, 1938, Nr. 4.
"[..] rezumē Knuta Lesiņa epikas pirmo cēlienu. Šo 13 stāstu, noveļu un skiču varoņi ir cilvēki, kas atrodas nesaskaņā ar sevi, resp., ar savu apkārtni. Bet pārsvarā tie nav nekādi aiz – vai salauztie ļautiņi, nav mocekļi. Lielākoties autors tēlojis studentus, inteliģences vai apinteliģences pārstāvjus, kuriem piemīt vēss prāts un ironiska attieksme pret dzīvi. Un pietiekami daudz gribasspēka."
Čākurs, Jānis. Ieskats Knuta Lesiņa prozā.
Literatūra un Māksla, 1994, 1. apr.
PAR ROMĀNU "MĪLESTĪBAS ZĪMOGS" (1943)
"Knuts Lesiņš kavējas mūsu lielpilsētas sabiedrībā un vidē, risinādams psiholoģiskus jautājumus mākslinieku sadzīvē. Tajā pašā pilsētas vidē saviem darbiem guvuši ierosmi un meklējuši vielu Lesiņa paaudzes rakstnieki: Anšlavs Eglītis, Ēriks Rīga, M. Bendrupe. [..] Lesiņa attieksme pret pasauli toties ir īsta rakstnieka un, tālāk norobežojot, īsta stāstnieka attieksme. Doma viņam nenomāc tēlojumu, raksturojums neaizsedz cilvēka dzīvo tēlu, izjūta nesalauž izteiksmi, izteiksme netiecas kļūt pašmērķīga un neaptur darbību. Viņa attieksme pret tēlojamiem cilvēkiem ir mierīga un droša, viņš tos varmācīgi nepārveido karikatūrās, bet arī neizkausē liriskā es-izjūtu vienveidībā. Viņš spēj reizē rādīt kādus piecus ļoti dažādus raksturus, tos visus skatīdams nevien no ārienes, bet arī no iekšienes. Visi šie cilvēki paturējuši paši savas sejas. Rakstnieks tos visus skatījis ar vienādu mīlestību un vienādu atturību, un tādēļ tie nav ne labi, ne ļauni, ne patīkami, ne nepatīkami, ne smieti, ne cildināti, ne izdaiļināti, bet tikai dzīvi. Un tas jau ir viss, kas rakstniekam jāsasniedz."
Kalve, Vītauts. Knuts Lesiņa Mīlestības zīmogs.
Latvju Mēnešraksts, Nr. 4, 1944.
PAR ĪSPROZA KRĀJUMU "ATSTARI"(1946)
"Knuta Lesiņa tēlošanas veidu varētu nosaukt par viegli stilizētu reālismu. Bieži tam humora vai vieglas satiras pieskaņa, ar tikko manāmu tendenci uz grotesko. Vienotas ar asprātību un īstu stāstīšanas prieku, šīs īpašības arī dažu par sevi sīku sižetu padara interesantu un tīkamu. [..] Kā Anšlavam Eglītim, tā Knutam Lesiņam īstā vide ir pilsētas inteliģence un īpaši mākslinieku aprindas. Tās viņš arī vislabprātāk patēlo. Taču sveša viņam nav arī lauku dzīve un tās personāži. "
Kadilis, Jānis. Jauni izdevumi.
Latviešu Ziņas, 1947, 15. febr.
PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "AKLĀ IELA" (1955)
"Knuta Lesiņa jaunā grāmata liek domāt, ka rakstnieks ir gājis vai nu soli tālāk no kautkā vai pāris soļus tuvāk kautkam, kas viņa mākslā var iezīmēt pēdējās pārmaiņas, kurās parasti apvienojas visu iepriekšējo meklējumu rezultāti. Lesiņam šis virziens ved uz lakonismu un skaidrību.[..] Visa mūsu laika māksla skrien uz fragmentu — uz noskaņu novelē, uz cilvēka izārdīšanu sīkdaļās psiholoģiskajā romānā, uz sirreālistisku vīziju noskaņu lirikā. Knuts Lesiņš ir sava laikmeta dēls, tāpēc viņa attīstības virziens saskan ar laikmetu, bet viņš tajā neiestieg. [..] Cilvēka meklēšana saredzama vai katrā jaunās grāmatas darbā. [..] Lesiņa grāmata ir pilna drūmu likteņu zibšņainās uguņošanas, bet rakstnieks stāsta par tiem ar mieru, vieglu smaidu un rezignāciju. Šī īpatā māksla stāstīt par traģisko ar humora pieskaņu, kas iezīmējusies Lesiņam jau agrāk, jaunajā grāmatā tālāk izkopta."
Andrups, Jānis Piecas grāmatas.
Ceļa Zīmes, Nr. 29, 1956.
PAR ROMĀNU "PĒDĒJĀ MĀJAS" (1957)
"Knuta Lesiņa darbs, kas īstenībā noskicē tikai dažas dienas pirms Rīgas krišanas 1944. gadā, bet ar ļoti plašu ekspozīciju tiecas aptvert Ilgāku okupācijas laika periodu Rīgā. Romāns netēlo lielo notikumu virkni, bet lūko dot dziļskatījumu šajos notikumos bez savas gribas iejauktos cilvēkos. [..]romāns ir laikmeta kā sabiedriski politiskas parādības tēlojums. Laikmets romānā ir tikai kulises. Galvenais pavediens ir tīri individuālas cilvēku psihisko īpatnību studijas, kas ar loģikas patapinājumiem Iztaisītas tik sarežģītas, ka grūti izprast, ko autors ar visu to domājis. "
A. I. Dziļskatījums ar kodu.
Latvija, 1958, 15. febr.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "SMILGAS SAULRIETĀ" (1962)
"Knuta Lesiņa dzejoļu krājums ir ļoti personīga grāmata, kas rada to, ko cilvēki parasti mēdz slēpt – šaubas, vājumu un asaras. Novelēs un stāstos rakstnieks stāv ar skatu pret pasauli un rāda tās atspulgu savos pārdzīvojumos. Bet kā šie pārdzīvojami īsti izaug no rakstnieka cilvēcīgās vienreizības, to var atklāt šī grāmata, kura autors stāv ar skatu pats pret sevi. [..] Lesiņa dzeja izaug no tās iekšējās cilvēciskas vajadzības, kurai pāris gadu tūkstošus ilgi ir kalpojusi bikts un šai gadsimtenī kalpo psihoanal\ize. Šī grāmata parāda bez estētiskiem aizsegiem dzīvo cilvēku, kas sarakstījis izcilās noveles un romānus."
Andrups, Jānis. Septiņas grāmatas.
Ceļa Zīmes, Nr. 42, 1963.