Karola Dāle

Dzimusi zemnieku Kārļa un Sofijas Auzarāju ģimenē.
Mācījusies Rīgā L. Tailovas ģimnāzijā.
1924: beigusi M. Bekeres ģimnaziju.
1926:septembrī apprecējusies ar Aleksandru Paulu Leitendorfu (laulība šķirta 1927. gada februārī).
1927: apprecējusies ar Nikolaju Švanebahu (laulība šķirta 1930. gadā).
1932: beigusi LU Tautsaimniecības un tiesibu zinātņu fakultāti.
1932. gada maijs: apprecējusies ar advokātu Viktoru Dāli (1888-1960). Ģimenē piedzimusi meita Sibilla un dēls Kornēlijs.
1938: ieguvusi zvērinātas advokātes tiesības.
Līdz 1942: strādājusi par zvērinātu advokāti.
1944: rudenī ar ģimeni devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
Strādājusi par juriskonsulti, kā arī par skolotāju Visbādenes un Fuldas latviešu ģimnāzijā.
1951: maijā ar ģimeni izceļojusi uz ASV.
Strādājusi par ierēdni.

1932: pirmā publikācija – apraksts "Aizejošās vasaras atcerei" laikrakstā "Latvijas Kareivis" 7. oktobrī.
1933: pirmais publicētais dzejolis – "Vēlētos aizsaules miegā..." žurnālā "Burtnieks" (9. nr.).

Dzeja

1939: "Vizmoti pali"
1943: "Skurbais apinis"
1950: "Laika rasa"
1961: "Spole akā"

Periodikā publicējusi rakstus par sabiedriskiem jautājumiem, īpaši sievietes tiesībām, emigrācijā – recenzijas un apceres par filozofiskas un romantiskas ievirzes latviešu dzejniekiem.

Rediģējusi Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības preses izdevumu "Ziņojumi", kādu laiku arī mēnešrakstu "Latviete".

Brīvi runājusi, lasījusi un rakstījusi krievu, vācu un angļu valodā.

Tulkojumi

Interesējusies par cittautu sieviešu rakstniecību.
1935: Ringa, Barbru (norvēģu rakstniece). Mātes mantojums: romāns, publicēts mēnešrakstā "Latviete", Nr. 1-12.

1962–67: bijusi Latviešu Preses biedrības priekšsēdātāja vietniece.

Par dzejoļu krājumu "Vizmoti pali" (A. Gulbja apgāds, 1939)

"Tā ir izsmalcināta kultūras cilvēka dzeja, kas smeļ iedvesmi no daudziem gara un jutoņu apcirkņiem. Tomēr "Vizmoti pali" nav vienīgi pilsētnieces traukšanās pretim jaunām vizmotām atziņām, jo Karola Dāle bieži izjūt arī dzīvo zemes elpu. [..] Lauku birzīs viņa jūtas kā "dievnamu velvēs". Bet jo bieži dzejnieces domas atgriežas dzimtenes pilsētās, kuras "kā svētnīcas lielas gudrības, daili un senatni glabā". "

E. M. Karola Dāle - Vizmoti pali. Mūsu Mājas Viesis, 1939, Nr. 19.

Par dzejoļu krājumu "Skurbais apinis" (J. Kadiļa apgāds, 1943)

"Skurbajā apīnī pietiekami skaidri sāk parādīties Karolas Dāles talanta esenciālās īpašības. Tās liecina par strauju temperamentu, kas laužas kaislas erotikas virzienā. Šai ziņā raksturīgākie un arī grāmatā labākie dzejoļi atrodami pirmajā nodaļā un savāda skurbuma pilnajā ciklā Vaivarāju tvanā. Te dzejniece liek ieskanēties arī pirmatnēji niansētiem motīviem. [..] Šķiet, straujais temperaments ir tas, kas Karolas Dāles talantam arī ārpus erotikas allaž liek bāzēties subjektīvo pārdzīvojumu kompleksos, vienalga, vai tie būtu priecīgi, vai bēdīgi. Tāpēc nav, piemēram, šai dzejniecei īstas dabas lirikas, daba dažubrīd noderējusi tikai par pabāli zīmētu fonu. Ja šo konstatējumu negribam teikt kā pārmetumu, tad savukārt jābrīdina Karola Dāle no patriotiskiem motīviem. [..] Šaubas par sava talanta eksistences tiesībām Karola Dāle ar Skurbo apīni novērsusi. Kamēr radīsies trešā grāmata, atliek vēl daudz darba, lai šis talants savos apmēros parādītos skaidrākā izteiksmē un gludākā metrisko normu ietvarā."

Rudzītis, Jānis. Karolas Dāles Skurbais apinis. Latvju Mēnešraksts, 1943, Nr. 8.

Par dzejoļu krājumu "Laika rasa" (LCK apgāds, 1950)

"Karolas Dāles dzejas pasaulē viss ir kustības un trauksmes pilns, viss aktivizēta spēka piespriedzināts un ievirzīts nemainīgā darbībā. Viss šalko, dūc, saaužas, ceļas un šaujas, aizslīd, šūpojas, rist un līst, švirkst un dzirkst, jaucas un traucas utt. Tas nav haoss, bet dzīvības nemitīgā pulsēšana un kustība. (..) Mīlestības pārdzīvojums Karolas Dāles dzejā izpaužas kā misteriozs, pārvarīgs spēks, kas auklē dzīvības sākumus un atraisa cilvēka dvēseli no laicīgām saistībām. (..) Karolas Dāles dzejas izteiksmes līdzekļi svaigi, īpatni gan ritmikā, gan pantu veidojumā un visu dzejoļu kompozīcijā. Dzejas teorētiķiem še paveras plašas studiju iespējas par dzejas vienreizīgo formu un nedalāmo māksliniecisko vienību saturā un izteiksmē."
Zinaīda Lazda. Laika rasa. Laiks, Nr.23 (10.06.1950)

Par dzejoļu krājumu "Spole akā" (Viļa Štāla apgāds, 1961)

"Karolas Dāles personību veido divu pretstatīgu elementu savienojums, kas zīmīgi izpaužas arī viņas versmainajā, formāli gludi veidotajā, apvaldītajā dzejā. Pēc dabas romantiska liriķe ar brāzmainu temperamentu, pēc izglītības juriste, apveltīta ar asu kritizējošu prātu, viņa vada dzīvi it kā šūpolēs, kur divi pretēji poli allaž izlīdzinās personības savaldītajā līdzsvarojumā. (..) Formāli Karolas Dāles dzeja nerāda mums nekā jauna, dzejniece konservatīvi turas pie kanoniskajiem pantmēriem un formām, un viņas ierastākais izteiksmes līdzeklis ir parastās četrrindas, tercīnas un sonets, arī saīsināts, bet pants mūzikāli skanīgs un brīvs. Tas pats sakāms par atskaņām – tās diezgan parastas, un dzejniece nevairās arī no tādām kā "Sirds" un "irdz", "spējš" – "vējš", "garš" – "stars", bet tās vairāk duŗas acīs dzeju analizējot, ne lasot – dzejnieces dzīvais temperaments pietiekami piepilda starprindas, lai atskaņu kailums pazustu."

Ingrīda Vīksna. Spole akā. "Jaunā Gaita" Nr. 48, 1964.

"Pirmajos dzejoļu krājumos "Vizmoti pali" (1939), "Skurbais apinis" (1943) erotisks mīlestības patoss un rotaļīgums mijas ar elēģisku apcerīgumu un dabas mistiku. Krājumā "Laika rasa" (1950) dominē juteklisks dabas un dzīvības skatījums, uzsverot cilvēka un Visuma vienotību, kā arī trimdinieka ilgas pēc dzimtenes un mīlestības gandarījuma prieks. Krājumā "Spole akā" (1961) intīmo pārdzīvojumu zūdamības un indivīda vientulības, trimdinieka rūgtuma atklāsme nostatīta pretī dzīvības nemirstībai un mūžīgām pārmaiņām. Dāles dzejas formai raksturīga pāreja no romantiska tradicionālisma uz impresionistisku tēlainību, dažkārt ar tiecību uz simbolisku vispārinājumu."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Karlīne Auzarāja

Švanebaha, Leitendorfa