"K. Draviņš, būdams vispusīgs zinātnieks, latviešu valodu pētīja dažādos kopsakaros. Pētīdams Stendes novada folkloru, K. Draviņš bija pamanījis īpatnības valodā, kas rodas tikai dziedamajās dziesmās. [..] K. Draviņš pievienojas Luža Bērziņa un citu folkloras pētnieku viedoklim, ka dziedamajās dziesmās valoda atšķiras no tāda paša teksta, ja dziesmu tikai teic. Šis apstāklis jāņem vērā gan izlokšņu īpatnību pētīšanā, gan valodas pētīšanā vispār, gan folkloras pētīšanā, kā arī pierakstot tautasdziesmu melodijas. [..] K. Draviņš pētījis valodu arī dziesmās, ko dzied dejojot vai ejot rotaļās. Šādu dziesmu tekstu gan saglabājies maz, bet arī tajos ir dažādas valodas īpatnības rotaļu un deju kustību izraisītā ritma dēļ. Šīs piezīmes par valodas īpatnībām dziedamajās, deju un rotaļu dziesmās ir tikai pavisam neliels ieskats K. Draviņa uzskatos par kompleksu pētījumu nepieciešamību."
Kušķis, Jānis. Simts gadu Kārlim Draviņam. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 41, 2001.
"Kā tēvs mīlēja, sargāja un kopa kokus Kurzemes mežā, tā dēls ilgās studiju un pētniecības gaitās ir nenogurdams meklējis un apkopis katru agrīnu asnu latviešu rakstos. Ar Kārļa Draviņa trimdā paveikto precīzijas darbu ir ievilktas drošākas kontūras latviešu rakstu vecākajā posmā un radusies iespēja ieskatīt šī posma vēsturiskos kopsakarus, kamēr līdz tam bija tikai čaklu pētnieku izgaismoti atsevišķi plankumi. Kārļa Draviņa pūliņi šai novadā gājuši abos zinātnei nepieciešamos virzienos: analizē un sintezē. Kā analītiķis viņš darbojies ar zeltkaļa pacietību, rūpīgumu un veiksmi. Viņa pētījumi par latviešu tēvreizes agrīnajiem tekstiem, par Firekeru, Reiteru, Manceli u. t. t. devuši daudzus jaunus faktus, nodibinājuši dažu labu patiesību agrāko hipotēžu vietā. Kā analītiķi viņu raksturo visaugstākā godbijība pret datu pareizumu. [..] Ja ir šaubas par kādiem datiem mūsu veco rakstu novadā, tad padoms un drošība meklējama pie Kārļa Draviņa. Tai pat laikā viņš bijis ļoti sekmīgs sintezētājs. [..] Ar savu rūpīgumu, darba degsmi un sirsnīgo raksturu Kārlim Draviņam ir bijuši lieli nopelni jauno filologu audzes veidošanā un pulcināšanā. [..] Aizrautīga darba pilnajos gados ar rūpīgiem pētījumiem un daudzajiem apcerējumiem viņš devis izcilu ieguldījumu latviešu literātūrzinātnē, etnogrāfijā, folklorā un valodniecībā."
Andrups, Jānis. Rūpīgais seno rakstu pētnieks. Londonas Avīze, 1977, 4. febr.
Alfrēds Gāters devis šādu raksturojumu:
"K. Draviņa zinātniskie darbi allaž ir ļoti rūpīgi izstrādāti, un to domas visur pamatotas ar konkrētiem piemēriem. Apgalvojumus, par kuru pareizību pats nav pārliecinājies, viņa rakstos neatrast. Savā zinātnieka ētikā Draviņš ir neparasti smalkjūtīgs un iecietīgs pret citu autoru domām, taču, kā teikts, kritisks. Citu maldus viņš māk noraidīt lietišķīgi un bez apvainojuma, līdz ar to ierosinādams citus veikt jaunu darbu, bet ne cita garu nobeigdams."