Kārlis Draviņš

Dzimis mežziņa Friča Draviņa un viņa sievas Līzes ģimenē.

1915–1918: bēgļu gaitās Krievijā.
1944: apprecējies ar valodnieci Veltu Rūķi.
1944. gada rudenī devās bēgļu laivā uz Zviedriju.

Vēlējies kļūt par literātu.
1921: pirmā publikācija dzejolis ("Kapi" – Kad es noguris esmu).
1933: īsprozas darbi publicēti izdevumā "Latvijas Jaunatne".
1934–1935: dzeja publicēta bērnu žurnālā "Cīrulītis".

Taču vēlāk pamatos darbojies valodniecības nozarē, īpaši latviešu senāko rakstu un senāko rakstu autoru pētīšanai. Ne mazums uzmanības viņš veltījis arī latviešu folklorai un novadpētniecībai.

Studiju laikā piedalījās valodnieka Jāņa Endzelīna vadītajās valodas sēdēs.
Kopš 1933: pirmās zinātniskās publikācijas valodniecībā.
Pirmā publikācija – "Stendes vecie uzvārdi" rakstu krājumā "Filoloģijas materiāli". Sekoja raksti par Stendi – vietvārdiem, mērī izmirušām mājam, par siena pļaušanu.
1933. un 1934. gadā publicēti pirmie raksti par jaunāko latviešu rakstniecību ar kopīgu virsrakstu "Atskaņas" (rakstu krājumā "Ceļi" 3. un 4. sējumā).
1936: Luža Bērziņa rediģētajā "Latviešu literatūras vēsture" (5. sēj.) publicēts raksts "Kārlis Krūza".



Darbība valodniecībā
1936: sagatavojos "Ramaves" projekta "Latviešu valodas izoglosu atlants" izstrādes plānu.
Piedalījies Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas sēdēs.
1941–1944: lasījis lekcijas latviešu valodniecībā un folkloristikā Latvijas Universitātē un Tartu universitātē.
1944: neilgu laiku bijis Rakstniecības muzeja pārzinis.
1945 līdz aiziešanai pensijā strādāja par zinātnisko izdevumu redaktoru un latviešu valodas un folkloras lektoru Lundas universitātē Slāvu valodas institūtā.

Studēdams Latvijas Universitātē, bet īpaši strādādams Tērbatā, pievērsies 16. un 17. gadsimta latviešu rakstu pieminekļiem - Georga Manceļa un Kristofera Fīrekera darbiem, pirmajām latviešu ābecēm, vēlāk trimdā sarakstījis apceres par H. Ādolfiju, Ernestu Gliku, Kristoferu Fīrekeru, par veclatviešu rakstu valodu. Daļa šo materiālu apkopoti krājumā "Altlettische Schriften und Verfasser" ("Veclatviešu raksti un to autori", 1966).
Pamatoti uzlūkots par profesionālāko vecās latviešu rakstniecības (16. un 17. gs.) pazinēju un redaktoru.
Sakārtojis, komentējis un rediģējis "Evangelien und Episteln ins lettische uebersetzt von Georg Elger" ("Evanģēliji un epistulas, Georga Elgera tulkojums latviešu valodā"; 1–2, 1961–1976), kā arī K. F. Temlera "Glossarium Letticum" ("Latviešu valodas glosārijs"; 1971).

Kopā Veltu Rūķi-Draviņu pētījis Stendes izloksni, publicējis 4 grāmatas par Stendes izloksnes fonētiku, morfoloģiju un leksiku (1955–1962). Stendes un apkārtējām izloksnēm veltījis virkni rakstu gan Latvijas, gan citzemju izdevumos.
Daudz zinātnisku publikāciju latviešu un citzemju periodiskajos izdevumos.

Darbība folkloras materiālu vākšanā
1929: februārī Latviešu folkloras krātuvei iesūtījis 233 vienības, martā – 21 vienību.
1930: martā Latviešu folkloras krātuvei iesūtījis 120 vienības, aprīlī – 19 vienību.
1973: paudis atziņu par nepieciešamību pēc dainu motīvu rādītāja.

Kārļa Draviņa iesūtītie folkloras vākumi (skat.: Kārļa Draviņa folkloras vākums) glabājas Latviešu folkloras krātuves arhīvā; laikā no 1929.–1940. gadam pārsvarā Stendes, arī Dundagas, Gramzdas, Taurupes un Iecavas apkaimē pierakstījis ticējumus, nostāstus, teikas, pasakas, paražas, bērnu dziesmas un skaitāmpantus, izteicienus, buramvārdus, sakāmvārdus.

Apbalvojumi
1961: Krišjāņa Barona prēmija.
1962: Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonda balva.
1982: Annas Ābeles piemiņas fonda laureāts.

1966–1986: biedrības "Ramave" literatūrzinātnisko rakstu krājuma "Ceļi" redaktors.

"K. Draviņš, būdams vispusīgs zinātnieks, latviešu valodu pētīja dažādos kopsakaros. Pētīdams Stendes novada folkloru, K. Draviņš bija pamanījis īpatnības valodā, kas rodas tikai dziedamajās dziesmās. [..] K. Draviņš pievienojas Luža Bērziņa un citu folkloras pētnieku viedoklim, ka dziedamajās dziesmās valoda atšķiras no tāda paša teksta, ja dziesmu tikai teic. Šis apstāklis jāņem vērā gan izlokšņu īpatnību pētīšanā, gan valodas pētīšanā vispār, gan folkloras pētīšanā, kā arī pierakstot tautasdziesmu melodijas. [..] K. Draviņš pētījis valodu arī dziesmās, ko dzied dejojot vai ejot rotaļās. Šādu dziesmu tekstu gan saglabājies maz, bet arī tajos ir dažādas valodas īpatnības rotaļu un deju kustību izraisītā ritma dēļ. Šīs piezīmes par valodas īpatnībām dziedamajās, deju un rotaļu dziesmās ir tikai pavisam neliels ieskats K. Draviņa uzskatos par kompleksu pētījumu nepieciešamību."
Kušķis, Jānis. Simts gadu Kārlim Draviņam. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 41, 2001.

"Kā tēvs mīlēja, sargāja un kopa kokus Kurzemes mežā, tā dēls ilgās studiju un pētniecības gaitās ir nenogurdams meklējis un apkopis katru agrīnu asnu latviešu rakstos. Ar Kārļa Draviņa trimdā paveikto precīzijas darbu ir ievilktas drošākas kontūras latviešu rakstu vecākajā posmā un radusies iespēja ieskatīt šī posma vēsturiskos kopsakarus, kamēr līdz tam bija tikai čaklu pētnieku izgaismoti atsevišķi plankumi. Kārļa Draviņa pūliņi šai novadā gājuši abos zinātnei nepieciešamos virzienos: analizē un sintezē. Kā analītiķis viņš darbojies ar zeltkaļa pacietību, rūpīgumu un veiksmi. Viņa pētījumi par latviešu tēvreizes agrīnajiem tekstiem, par Firekeru, Reiteru, Manceli u. t. t. devuši daudzus jaunus faktus, nodibinājuši dažu labu patiesību agrāko hipotēžu vietā. Kā analītiķi viņu raksturo visaugstākā godbijība pret datu pareizumu. [..] Ja ir šaubas par kādiem datiem mūsu veco rakstu novadā, tad padoms un drošība meklējama pie Kārļa Draviņa. Tai pat laikā viņš bijis ļoti sekmīgs sintezētājs. [..] Ar savu rūpīgumu, darba degsmi un sirsnīgo raksturu Kārlim Draviņam ir bijuši lieli nopelni jauno filologu audzes veidošanā un pulcināšanā. [..] Aizrautīga darba pilnajos gados ar rūpīgiem pētījumiem un daudzajiem apcerējumiem viņš devis izcilu ieguldījumu latviešu literātūrzinātnē, etnogrāfijā, folklorā un valodniecībā."
Andrups, Jānis. Rūpīgais seno rakstu pētnieks. Londonas Avīze, 1977, 4. febr.

Alfrēds Gāters devis šādu raksturojumu:
"K. Draviņa zinātniskie darbi allaž ir ļoti rūpīgi izstrādāti, un to domas visur pamatotas ar konkrētiem piemēriem. Apgalvojumus, par kuru pareizību pats nav pārliecinājies, viņa rakstos neatrast. Savā zinātnieka ētikā Draviņš ir neparasti smalkjūtīgs un iecietīgs pret citu autoru domām, taču, kā teikts, kritisks. Citu maldus viņš māk noraidīt lietišķīgi un bez apvainojuma, līdz ar to ierosinādams citus veikt jaunu darbu, bet ne cita garu nobeigdams."

Pastende

Akadēmiskā organizācija "Ramave"
Viens no šīs akadēmiskās organizācijas dibinātājiem.

1966–1986
Ceļi. Rakstu krājums
Lunda
Rakstu krājuma redaktors

1910–1914
Stende
Mācījies Stendes Ģibuļu pagastskolā

1914–1915
Talsi
Mācījies Talsu augstākajā elementārskolā.

1921
Jelgava
Beidzis Jelgavā pamatskolas skolotāju sagatavošanas kursus.

1927–1928
Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskola
Krišjāņa Barona iela 36, Rīga

1928–1938
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studijas uzsācis vienlaikus ar Alvilu Augstkalnu, Jāni Bičoli. 1938. gadā studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā beidza ar maģistra grādu; tiek atstāts Latvijas Universitātē sagatavoties zinātniskam darbam un sūtīts par lektoru latviešu valodā Tartu universitātē.

1942–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nokārtojis filoloģijas doktora pārbaudījumus, iesācis darbu pie disertācijas, tomēr to pabeigt liedza došanās trimdā.

1915–1918
Krievija
Atradās bēgļu gaitās.

1944
Zviedrija
1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.

1921–1924
Dursupes pamatskola
Dursupes skola
Strādājis par skolotāju.

1921–1924
Tāšu pagasta 6-klašu pamatskola
Tāši
Strādājis par skolotāju.

1925–1934
Rakstvedis Galvenajā intendantūras pārvaldē.

10.06.1940–1944
Tartu universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Latviešu valodas un latviešu kultūras vēstures lektors.

1941–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Pasniedzējs.

1945
Lundas Universitāte
Lunda
Lektors Slāvu institūtā; strādāja līdz pensijas laikam.

14.09.1991
Bungu kapi
Apbedīta pelnu urna.

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Evangelien und Epistelu ins Lettische ubersetzt von Georg Elger" (Georga Elgera evaņģēliju un epistulu tulkojumi latviski").
1961