Jūlijs Dievkociņš
12.08.1879 – 03.02.1906
Jūlijs Dievkociņš (1879–1906) – rakstnieks, dzejnieks, skolotājs un tulkotājs. Mācījies Lauteres pagastskolā, Vestienas un Bērzaunes draudzes skolās, vēlāk – Valkas skolotāju seminārā, kas tolaik atradās Rīgā (1895–1899). Strādājis par skolotāju Litenē, Rīgā, Lielzalvē. Piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos – rīkojis vietējo skolotāju sanāksmes, bijis rīcības komitejas loceklis. Viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kurš pievērsis īpašu vērību bērnu un jauniešu literatūras izdošanai, interesējies par pedagoģijas jautājumiem un skolu reformām. Sakopojis vairākus literārus krājumus bērniem, bijis žurnāla "Jaunības Draugs" bērniem veltītās nodaļas vadītājs. Rosinājis tulkot un izdot krievu autoru darbus, pats arī tulkojis vairāku krievu rakstnieku un dzejnieku prozu un dzeju. Starp 1903. un 1905. gadu pēc Dievkociņa iniciatīvas E. Zirģeļa apgādā izdota sērija “Jaunā bibliotēka”. Popularizējis ideju par specializēta skolotājiem paredzēta grāmatveikala izveidi. Pirmie Dievkociņa dzejoļi publicēti laikrakstos 1898. gadā, vienīgais dzejas krājums “Ugunsziedi” (1907) izdots pēc autora nāves. Dzejā lasāmas sentimentālisma ietekmes, tai raksturīgi skumju, vientulības, nelaimīgas mīlestības motīvi, kā arī sapņainas apceres par taisnības uzvaru. Rakstījis arī publicistikas darbus un īsprozu, galvenokārt – stāstus bērniem. 1906. gadā apcietināts, nošauts Biržos, kur vēlāk novietots piemiņas akmens nošautajiem 1905. gada revolucionāriem.