Jūlijs Dievkociņš

Dzimis kalpa ģimenē.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija

1898.22.8/3.9.: dzejolis "Nervi" laikraksta "Dienas Lapa" literārajā pielikumā.

DZEJA

1907: dzejas krājums "Uguns ziedi" (A. Gulbja apgāds).

IZLASES

1980: dzejas, prozas, publicistikas izlase "Ak, dibināsim sev dzimteni" (Liesma).

SASTĀDĪTĀJS BĒRNU LITERATŪRAS KRĀJUMIEM

1899–1901: sastādījis krājumu "Mazi stāstiņi maniem mazajiem draugiem" (P. Bērziņa apgāds).
1902: "Zvaigznītes" (Jūlija Dievkociņa apgāds).
1902: "Bērnu pasaule" (Jūlija Dievkociņa apgāds).
1903: "Rīta miglas tēli" (P. Liepiņa apgāds).

CITTAUTU AUTORU DARBU TULKOJUMI

Latviešu valodā tulkojis Aleksandra Puškina (Александр Пушкин), Mihaila Ļermontova (Михаил Лермонтов), Maksima Gorkja (Макси́м Го́рький), Leonīda Andrejeva (Леонид Андреев), Vikentija Veresajeva (Вике́нтий Вереса́ев), Semjona Nadsona (Семён Надсон) u.c. autoru darbus.

ATMIŅAS PAR JŪLIJU DIEVKOCIŅU

"Starp pārrunātiem jautājumiem, es atceros, bija ari jautājums par Dieva esamību, sakarā ar to, ka tajā laikā viena skolotāju grupa pastāvēja uz to, lai ticības mācības no skolās obligātoriski mācāmo priekšmetu skaita strīpo. Dievkociņa domas šajā jautājumā bija šādas: "Nedz atsevišķs indivīds, nedz indivīdu kopība – tauta – nevar būt bez sava Dieva. Jo zemāka ir attīstības pakāpe kādam cilvēkam vai kādai tautai, jo zemāks ir viņu Dievs, un otrādi. Man ir Dievs, un mans Dievs ir un paliks pie manis vienumēr, jo viņš ir manī pašā: tas cēlais, tīrais, skaidrais un skaistais, kas ir iekš manis, tas ir mans Dievs." Es iebildu: "Mēs mirsim un satrūdēsim – vai tas arī skaisti?" Dievkociņš saka: "Cik skaisti ir satrūdēt! Visur un iekš visa ir skaistums, ir Dievs. Ja dzīvības rašanās ir atomu pārveidošanās process, tad arī dzīvības iz nīkšana ir tas pats. Šinī pārveidošanās procesā īsti ir izjūtams skaistums, ir izjūtama Dieva esamība!" Šos Dievkociņa vārdus es bieži vien arī vēl tagad pārdomāju. Man šķiet, ka toreiz ne man, ne viņam ne prātā nenāca tas, ka vienam no mums tik drīzi nolemts satrūdēt..."

Melbārdis, K. Manas atmiņas par dzejnieku Jūliju Dievkociņu. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 1 (01.01.1932.), 47.–52. lpp.

"Skolā Jūlijs bijis visuzcītīgākais skolēns, kas visnopietnāk, sagatavojis arī mājas uzdotos darbus. Piemēram, matemātisko aprēķinu iznākumus visi citi (to tādā vasaras sagatavošanas klase daudz nevarēja būt) rītiem parasti norakstījuši no viņa. – Bet vienā rītā nu tamdēļ, izcēlusies klizma: visi jau ieradušies skolā, bet glābiņa Jūlija vēl nav klāt. Visu acis vēršas uz ceļa pusi, no kurienas tam jānāk, bet tas – ka nenāk, tā nenāk. Tad norunājušies iet viņam pretim. Bet arī tā viņi to nav satikuši, lai ari diezin cik tā|u aizgājuši (izrādījies, ka viņš todien bijis saslimis un nemaz uz skolu neatnācis). Protams, arī viņiem tagad neatlicies nekas cits, kā stundas nokavēt un tā vietā aiziet gar skolu uz Aronas upi un tur brangi izpeldēties."

Āronu Matīss. Jūlija Dievkociņa piemiņai. Latvju Grāmata, Nr. 1., 1926, 56.–58. lpp.

pedagogs
rakstnieks
skolotājs
tulkotājs

Jūlijs