Jānis Steiks
29.06.1855 – 19.09.1932
Jānis STEIKS (1855-1932) ir dzimis Tiegažu Piķos saimnieka ģimenē; mācījies Limbažu apriņķa skolā, pēc tam - Vidzemes skolotāju seminārā Valkā (1873-1776). Steika pirmā darba vieta ir Skulte, viņš ir mājskolotājs un Skultes skolas skolotājs. Šajā laikā avīzē "Mājas Viesis" (1877.22.01.) ievietota Steika pirmā publikācija "Gaidīts vārds vecākiem" par Skultes muižnieces dibināto meiteņu skolu un sistemātiskas izglītības nepieciešamību meitenēm. Steiks iedraudzējas ar mācītāju un literātu Jāni Neilandu, kas viņu mudina studēt teoloģiju Tērbatas Universitātē. 1880. gadā Steiks ir Tērbatā un kļūst par vienu no latviešu studentu korporācijas Lettonia dibinātājiem. 1882. gadā žurnālā "Pagalms" (nr. 15) publicēts Steika pirmais dzejolis "Zvēr tēvijai!" ("Šie kauli, šī miesa"). Turpmāk žurnālos "Austrums" un "Rota" parādās vēl daži Steika dzejoļi. Tie pārsteidz ar skaņu spēlēm, neierastu tēlainību un formas eksperimentiem. 1885./86. gada mijā Steiks teoloģijas studijas beidz, strādā par palīgmācītāju Limbažos un aizvieto mācītāju arī Mazsalacā. Limbažu pilsētas skolā Steiks māca ticības mācību. Tā laika periodika liecina - Steiks ir populārs: 1888. gadā viņu par mācītāju vēlas kā Krustpils, tā Kokneses draudzes. Tomēr 1889. gada jūnijā Steiks izceļo uz Pleskavas guberņu un kļūst par turienes luterāņu draudzes mācītāju arī filiālēs Lauros, Katješnā un Pokrovskā. Lauros latviešu skaits ir vislielākais, Steiks apmetas uz dzīvi tur un atver arī divgadīgu draudzes skolu zēniem un meitenēm (1890). Nepārtrauktu strīdu un nesaskaņu dēļ 1893. gada decembrī Steiks kalpošanu guberņas latviešiem pārtrauc, tomēr paliek Pleskavā līdz 1897. gadam, kad izceļo uz Kaukāzu. Tur Steiks kalpo par mācītāju vācu kolonijā Aleksandershilfē un Krievijas karaspēka latviešiem Tbilisi (1899-1902), pēc tam atgriežas Latvijā un vada skolu Tukumā (1903-1905). Steiks izceļo uz ASV un kalpo kā mācītājs Bostonas latviešiem (1905-1921), kā arī izdod avīzi "Dieva Sveiksme" (1906), viņš ir arī vienīgais tās līdzstādnieks, tur publicē arī savu dzeju. Avīzes nolūks - izceļotāju tautiskās pašapziņas un vienotības stiprināšana, latviešu lomas pasaules vēsturē slavinājums. Gadu Steiks sprediķo Ņujorkas latviešiem (1921-1922) un atgriežas Latvijā, strādā par mācītāju Limbažu draudzē (1923-1925). Steika savādā uzvedība draudzes locekļos izsauc neapmierinātību, viņu no amata atstādina. Steiks emeritējas un pelna iztiku ar māju izīrēšanu Jūrmalā. 1931. gadā Steiks tās pārdod studentu korporācijai Lettonia un pārceļas uz Rīgu, kur pēc gada arī mirst.
Steika literārais mantojums ir neliels, tomēr 19. gadsimta 80.gadu dzejas kontekstā nozīmīgs - Steiks neizmanto skaņas un zilbes papildus muzikālu efektu gūšanai, bet gan, balstoties to radītajās asociācijās, būvē savus priekšstatus par cilvēkiem un notikumiem, kā arī skaidro vietvārdu cilmi Latvijā un pasaulē. Brīžam saturs viņa dzejoļos grūti uztverams. Rainis ievietojis "Mazajos dunduros" (1888) no Marka Tvena patapinātajā humoreskā J. Steika dzejoļa "Dusiņa ir klusiņa" (1885) vienu pantu, R. Blaumanis viņa dzeju parodējis. Pēc atgriešanās no ASV Steiks ir pastāvīgs tēls latviešu satīriskās preses slejās. Tomēr viņa ietekme uz latviešu dzejas procesu nav noliedzama. Gandrīz visi Steika darbi ir publicēti "Izlasē" (2004).