Par romāniem "Nāves laukos" un "Man gribas ēst""Literatūrā Jānis Spriņģis debitēja ar dzeju grāmatu "Degoši kuģi", taču jau ar paliekošāku nozīmi ir viņa lielākie prozas darbi – romāns "Nāves laukos" un "Man gribas ēst". Abi šie romāni ir zināmā mērā autobiogrāfiski. "Nāves laukos" stāsta par latviešu strēlnieku gaitām, par lielajām kaujām Nāves salā un Tīreļpurvā. "Man gribas ēst" savā laikā izraisīja lielu troksni ar savu atmaskojošo asumu. Te aprakstīts, kā ar mākslinieka un literāta dotībām apveltīts cilvēks Jānis Saltups nekādi nespēj nopelnīt minimālo iztiku sev un savai sievai ar to darbu, pret kuru viņš izjūt aicinājumu un ko, gadiem ilgi ar badu un trūkumu kaudamies, ir neatlaidīgi mācījies. Acīmredzot, lai varētu šo grāmatu izdot, beigās ir izdarīti daži koriģējumi – obligātās nodevas Ulmanim un viņa lauksaimnieciskajai politikai – mākslinieks nolemj pamest pilsētu un, ļoti laimīgs un apmierināts ar dzīvi, aizbrauc pie kāda bagāta lauksaimnieka par puisi."
Salceviča, Ilona. Vēstures dokuments. Karogs, Nr. 12, 01.12.1967
Par romānu "Aivara Silava dzīve""Rakstnieks un grafiķis Jānis Spriņģis ir bijis monolīts cilvēks, prasīgs pret sevi un citiem, raksturs, kas nelokās visos vējos. Tāds ir arī viņa dubultnieks Aivars Silavs. Šāda stipra rakstura izveides, attīstības līnija ir grāmatas centrālā ass, tā saspriegtā armatūra, kas visam darbam, kurā iepludināts tik atšķirīgs dzīves materiāls, piešķir monolīta lējuma raksturu. Viscaur centrā ir Aivars Silavs, viņa dzīves skatījums, "es" forma. Varoņa dzīves ceļš ir tik bagāts notikumiem un pārdzīvojumiem, ka autoram nav bijis nekādas vajadzības noklīst blakusceļos, ar galveno varoni tieši nesaistītu notikumu vai personu raksturojumos, publicistiskās atkāpēs. Turklāt no materiāla, kas saistās ar Aivara Silava dzīvi, rakstnieks veiksmīgi izvēlējies pašas spilgtākās epizodes, atmetot otršķirīgo, to, kur būtu atkārtošanās, bet rakstura portretā neiezīmēti jauni vaibsti. Vēstījumā valda dzīvs tēlojums, spraigs dialogs, tas rit dinamiski gan sižetiskajā, gan psiholoģiskajā plāksnē. Autors nevairās no atsevišķas ainas detalizēta notēlojuma, bet arī tad šī ārēji gausā darbība ir piesātināta ar psiholoģisku enerģiju."
Būmanis, A. Grūtībās rūdīta dzīve. Literatūra un Māksla, Nr. 14, 06.04.1968.
Par izlasi "Stāsti""Stāstu krājums sakārtots izlases veidā, saglabājot grāmatas "Veļu dumpis Tīreļpurvā" kompozicionālo uzbūvi. Kaut arī pazīstams jau antīkajā literatūrā, konkrēti Lukiāna darbos, J. Spriņģa lietotais tēlojuma paņēmiens tomēr pasaules rakstniecības vēsturē nav pārāk bieži sastopams. Proti, grāmata veidota kā mirušo sarunas, precīzāk izsakoties, kā monologi, kuros katrs atceras nodzīvoto laiku līdz tai nestundai, kad uz mūžu palicis kaujas laukā. Kaut arī krājuma ieskaņā pār Tīreļpurvu plosās īsti apokaliptisks sniegputenis un ziemsvētku kaujās kritušo strēlnieku dvēseles sildās pie zilganas garu uguntiņas, aplam būtu te mēģināt saskatīt kaut ko mistisku. Atmiņas par neizdzīvotu vai tikai daļēji izdzīvotu dzīvi ir skaudri reālistiskas."
Aļķis, Ivars. Vēl viena liecība. Literatūra un Māksla, Nr. 42, 18.10.1975.