Jānis Spriņģis

Dzimis kalpa Jāņa Jēkaba dēla Spriņģa un viņa sievas Esteres ģimenē kā vecākais no septiņiem bērniem.

1917. gadā apprecējies ar Veru Davidsoni, kura pēc laulībām pārgājusi vīra uzvārdā.

Darbība mākslā
Pirmie zīmējumi (vinjetes) iespiesti Pēterburgas žurnālā "Лукоморе". Latvijā J. Spriņģa zīmējumi un raksti publicēti kopš 1913. gada ilustrētajā žurnālā "Spogulis".

J. Spriņģa grafiskie darbi (lielākoties ar strēlnieku tematiku) iespiesti žurnālos "Atpūta" un "Nedēļa". Tāpat J. Spriņģa zīmējumi rotājuši tādu izdevniecību kā "Valters un Rapa", "Jānis Roze", "Grāmatu draugs" u. c. izdevumu vākus. Liels skaits grafiku nonācis arī privātpircēju īpašumā.

1924: "Zīmēšanas mācība" (metodika)
1937: "Krāsotāju grāmata: palīgs krāsotāju darba darītājiem"



Literārā darbība
Pirmā publikācija
1913: tēlojums "Mūžs" žurnālā "Spogulis" (Nr. 2)

Poēmas
1925: "Degošie kuģi" (pirmpublicēta žurnālā "Nedēļa" 1924. gadā (Nr. 43.–44.))

Romāni
1929: "Salomons Libermans" (iznākušas 3 burtnīcas)
1932: "Nāves laukos" (papildināts izdevums 1937. gadā)
1939: "Man gribas ēst"
1967: "Aivara Silava dzīve" (Elzas Grīnbergas literārajā apdarē)

Stāstu krājumi
1936: "Veļu dumpis Tīreļpurvā"

Lugas
1935: "Pērkons pamalē"

Proza bērniem
1942: "Dzirnu Lienītes vasara"

Par romāniem "Nāves laukos" un "Man gribas ēst"
"Literatūrā Jānis Spriņģis debitēja ar dzeju grāmatu "Degoši kuģi", taču jau ar paliekošāku nozīmi ir viņa lielākie prozas darbi – romāns "Nāves laukos" un "Man gribas ēst". Abi šie romāni ir zināmā mērā autobiogrāfiski. "Nāves laukos" stāsta par latviešu strēlnieku gaitām, par lielajām kaujām Nāves salā un Tīreļpurvā. "Man gribas ēst" savā laikā izraisīja lielu troksni ar savu atmaskojošo asumu. Te aprakstīts, kā ar mākslinieka un literāta dotībām apveltīts cilvēks Jānis Saltups nekādi nespēj nopelnīt minimālo iztiku sev un savai sievai ar to darbu, pret kuru viņš izjūt aicinājumu un ko, gadiem ilgi ar badu un trūkumu kaudamies, ir neatlaidīgi mācījies. Acīmredzot, lai varētu šo grāmatu izdot, beigās ir izdarīti daži koriģējumi – obligātās nodevas Ulmanim un viņa lauksaimnieciskajai politikai – mākslinieks nolemj pamest pilsētu un, ļoti laimīgs un apmierināts ar dzīvi, aizbrauc pie kāda bagāta lauksaimnieka par puisi."
Salceviča, Ilona. Vēstures dokuments. Karogs, Nr. 12, 01.12.1967


Par romānu "Aivara Silava dzīve"
"Rakstnieks un grafiķis Jānis Spriņģis ir bijis monolīts cilvēks, prasīgs pret sevi un citiem, raksturs, kas nelokās visos vējos. Tāds ir arī viņa dubultnieks Aivars Silavs. Šāda stipra rakstura izveides, attīstības līnija ir grāmatas centrālā ass, tā saspriegtā armatūra, kas visam darbam, kurā iepludināts tik atšķirīgs dzīves materiāls, piešķir monolīta lējuma raksturu. Viscaur centrā ir Aivars Silavs, viņa dzīves skatījums, "es" forma. Varoņa dzīves ceļš ir tik bagāts notikumiem un pārdzīvojumiem, ka autoram nav bijis nekādas vajadzības noklīst blakusceļos, ar galveno varoni tieši nesaistītu notikumu vai personu raksturojumos, publicistiskās atkāpēs. Turklāt no materiāla, kas saistās ar Aivara Silava dzīvi, rakstnieks veiksmīgi izvēlējies pašas spilgtākās epizodes, atmetot otršķirīgo, to, kur būtu atkārtošanās, bet rakstura portretā neiezīmēti jauni vaibsti. Vēstījumā valda dzīvs tēlojums, spraigs dialogs, tas rit dinamiski gan sižetiskajā, gan psiholoģiskajā plāksnē. Autors nevairās no atsevišķas ainas detalizēta notēlojuma, bet arī tad šī ārēji gausā darbība ir piesātināta ar psiholoģisku enerģiju."
Būmanis, A. Grūtībās rūdīta dzīve. Literatūra un Māksla, Nr. 14, 06.04.1968.


Par izlasi "Stāsti"
"Stāstu krājums sakārtots izlases veidā, saglabājot grāmatas "Veļu dumpis Tīreļpurvā" kompozicionālo uzbūvi. Kaut arī pazīstams jau antīkajā literatūrā, konkrēti Lukiāna darbos, J. Spriņģa lietotais tēlojuma paņēmiens tomēr pasaules rakstniecības vēsturē nav pārāk bieži sastopams. Proti, grāmata veidota kā mirušo sarunas, precīzāk izsakoties, kā monologi, kuros katrs atceras nodzīvoto laiku līdz tai nestundai, kad uz mūžu palicis kaujas laukā. Kaut arī krājuma ieskaņā pār Tīreļpurvu plosās īsti apokaliptisks sniegputenis un ziemsvētku kaujās kritušo strēlnieku dvēseles sildās pie zilganas garu uguntiņas, aplam būtu te mēģināt saskatīt kaut ko mistisku. Atmiņas par neizdzīvotu vai tikai daļēji izdzīvotu dzīvi ir skaudri reālistiskas."
Aļķis, Ivars. Vēl viena liecība. Literatūra un Māksla, Nr. 42, 18.10.1975.

grafiķis
ilustrators
mākslinieks
rakstnieks

J. S. Vilks

1920–1940
Rīga

1940–1945
Birzgale

1945
Lielvārde

–1914
Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skola
Sanktpēterburga
Apmeklējis Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības mākslas skolu Pēterburgā.

citi izglītības veidikā eksternis beidz Pēterburgas 5. ģimnāziju

mācījiesbeidzis divklasīgo ministrijas skolu Igaunijā, Meizakilas muižas tuvumā

Igaunija
Beidzis divklasīgo ministrijas skolu Meizakilas muižas tuvumā.

–1914
Pēterburgas 5. valsts ģimnāzija
Sanktpēterburga
Beidzis ģimnāziju kā eksternis.

Sanktpēterburga
Paralēli mācībām Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības mākslas skolā strādājis dažādus gadījuma darbus (bijis kuģu krāvējs ostā, kurinātās eļļas fabrikā un lauku puisis).

1919
Valkas meiteņu ģimnāzija
Valka
Zīmēšanas skolotājs.

1919
Žurnāls "Skudra" (1919)
Valka
Satīriskā žurnāla redaktors.

1920
Rīga
No 1920. gada strādājis galvenokārt mākslinieka grafiķa darbu.

1920
Žurnāls "Skudras" (1920)
Rīga
Satīriskā žurnāla redaktors.

1920
Žurnāls "Pikols" (1920)
Rīga
Satīriskā žurnāla redaktors.

1940–1945
Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvalde
Aspazijas bulvāris 24, Rīga

1945
Latvijas Valsts izdevniecība
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Ilustrators.

Neatkarīgo mākslinieku vienība
Rīga
Dibinātājs, biedrs.

1914
Brīvprātīgi iestājies 51. Sibīrijas strēlnieku pulkā un 1915. gada sākumā par kaujas nopelniem paaugstināts pirmajā virsnieku dienesta pakāpē.

1915
1915. gada rudenī pārgājis uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu. 1917. gadā guvis ievainojumu Nāves salā, veselības stāvokļa dēļ 1919. gadā ticis demobilizēts.

1959
Lielvārdes kapi