Par Jāņa Sārta literāro darbību"Plašāku ievērību [Jānis Sārts] guva ar romānu "Māra" (1929). Tajā iezīmējās arī
vēlākai Sārta prozai raksturīgās iezīmes – spēja notikumu maiņa, īpatnēju
vārdu, arhaismu izmantojums, impresionisks stils. Kopā ar romāniem "Vienoti"
(1930), "Krusts debesīs" (1937; 1939 izdots ar nosaukumu "Beverīna") un
"Ziedari" romāns "Māra" veido tetraloģiju "Senatne" (1939). Tā ir autora
fantāzija par latviešu cilšu veidošanos.
Romānos dominē zemnieka dzīves tēlojums,
sižetiski sazaroti varoņu dzīvestāsti, izskan apliecinājums laukiem un
zemes darbam, kā pozitīvo spēku tos nostatot pretī pilsētas dzīvei. Zeme
Sārtā darbos tiek uzlūkota par vienīgo materiālo vērtību radītāju un tradīciju
saglabātāju. [Komēdijas] bagātas ar komiskām
epizodēm, taču [to] mākslinieciskā vērtība maza. Pēckara gadu romānos "Vārti" (1966),
"Saulgrieži" (1969) tēlota zemnieku dzīve kopsaimniecībās, romānā "Aprakti
stikli" (1974) godprātīgi izsekots laika maiņām 1939.–1941. gadā, risinot
cilvēka atbildības problēmu pret savu laiku."
Briedis, Raimonds. Jānis Sārts. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 516. lpp.
Par romānu “Krusts debesīs” (1937) “Ar lielu prieku šoreiz jārunā par romāna stilu. Te nu reiz lasām Sārta darbu, kurā ļoti maz tā, ko citos darbos gribējās saukt par manieri. Tuvāk vērojot, jādomā, ka stipri palīdzējusi nodziļināšanās tautas dziesmu stilā. Sārts apzinīgi gribējis rakstīt tādā valodā, kas ļoti tuva tautas dziesmām. Ar to iegūts ne vien ļoti labs līdzeklis laikmeta kolorīta zīmējumam, bet arī īpati latviska izteiksme, kas parādās leksiskajā sastāvā, teikumu konstrukcijās, atsevišķos izteicienos, stila gleznās.
Mēdz teikt, ka dažos gadījumos “senču asinis runā”. Lasot Jāņa Sārta romānu, tiešām liekas, ka ausis sadzird kādas noslēpumainas balsis, klusus čukstus. Runā latviešu asinis.”
Rudzītis, Jānis. Uz aizvēstures un vēstures robežas. Daugava, 1937, Nr. 8. Citēts no: Rudzītis, Jānis. Raksti. Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1977. 205. lpp.
Par romānu "Aprakti stikli" (1974) “.. “Aprakti stikli” ar savu virsrakstu vien pievienojās lielumlielai latviešu literātu saimei, kas prata rakstīt ar smalkiem zemtekstu zemtekstiem un simboliku, kur apmulsa neinteliģentie cenzori, bet uzgavilēja lasītāji ceļā uz Atmodu."
Indrāne, Ilze. * * * Liepiņš, Pēteris (sast.). Rakstnieks Jānis Sārts. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2010, 94. lpp.)
No Ilzes Indrānes rekomendācijas Jāņa Sārta uzņemšanai Rakstnieku savienībā 1971. gada decembrī:"Kā rakstnieku Jāni Sārtu cienu tādēļ, ka viņš liekulīgā steigā necentās iekļūt atpakaļ literātu ierindā, aizgūtnēm neklupa jaunās, vēl neiepazītās dzīves slavinājumā. (..) Viņš ir vienīgais no mūsu literātiem, kas lauku dzīves pazīšanu savos kaulos un muskuļos jutis, un tāpēc arī viņa tēli, notikumi, problēmas un konflikti ir tik reljefi, sulīgi un svaigi tēloti."
Citēts pēc: Bērsons, Ilgonis. Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001. 140. lpp.