Literāro darbību Jānis Lejnieks uzsācis agri, deviņdesmitajos gados. Parakstījies ar pseidonīmu Visvaldis. Mēģinājies gan dzejā, gan prozā, tulkojis un atdzejojis. No periodikā izkaisītajiem pirmajiem darbiem būtu pieminami stāsti "Viesības" (1903.gadā), "Rudens lapas" (1905), vēl daži citi. Plašāku ievērību Visvaldis tomēr guvis ar trim lugām, kas publicētas atsevišķos izdevumos. Drāma "Bērzgaliešos" četros cēlienos publicēta 1914. gadā un vienlaikus iestudēta Rīgas Jaunajā teātrī. 1922. gadā publicēta drāma "Vētra" piecos cēlienos par 1905. gada notikumiem, bet gadu vēlāk drāma "Vecais Vīcups" četros cēlienos. levērojamākā, vairāk izrādīta un plašāku atbalsi sabiedrībā guvusi pirmā luga. Teodors Zeiferts savā latviešu rakstniecības vēsturē 1955. gadā piemin, ka Visvaldis savās lugās "attēlojis "jaunākā laika laucinieku dzīvi skaidros reālistiskos vilcienos". Citi kritiķi savukārt uzsvēruši, ka Visvaldis labi pārzinot laucinieku dzīvi, esot devis spilgtus lauku |aužu tipus, vērtējams kā labs valodas un raita dialoga meistars. Taču rakstniecības līdumā aiz citiem arājiem esot mazāk pamanāms. Dakteris Jānis Lejnieks rakstījis arī par savu tiešo specialitāti medicīnu, un viņa plašākais darbs ir atzinīgu vērtējumu guvusī 1926. gadā publicētā grāmata "Veselā un slimā sirds un viņas kopšana". Tāpat kā jaunībā, arī turpmākajā mūžā Jānis Lejnieks bija vecākā brāļa domu un sapņu biedrs. Plūdoņa daiļradē saglabājušās vairākas brālim veltītas lappuses. Līdzās "Rekviēmam" jāpiemin vēl "Vēstule brālim" (krājumā "Pirmie akordi") un elēģija "Pēdējais sveiciens brālim Jānim rakstniekam Visvaldim", ko Plūdons nolasa pie aizgājēja zārka 1938. gada 11. augustā.
A. Vīksna. Vecākā brāļa slavas ēnā. Padomju Daugava (Jēkabpils), Nr.60 (20.05.1989)