PAR JĀŅA KLEINBERĢA LITERĀRO DARBĪBU
"Kā dzejnieks Kleinberģis sastopams "M. V. Mēnešraksta" slejās jau 1897. g. Viņš dzejo toreizējo sabiedrisko reālistu (Zvārguļa, Līgotņa etc.) garā un pārmet cietsirdigajiem, līdzcietības nepazīstošiem pilsoņiem viņu trulumu. [..] Gadusimteņu maiņā Kleinberģis reizē ar Ati Ķēniņu, kļūst populārs ar savu jaunromantisko impresionismu, subjektīvo jūsmību. [..] Jau pirms V. Eglīša un Falija Ķēniņš un sevišķi Kleinberģis ienesa zināmu "dekadenci" mūsu dzejā ar savu mazliet slimīgo jūsmību. Kleinberģim turklāt bij liels krāsu un gleznu haotiskums un abas viņa garākās poēmas: "Debesu bērni" ("Austruma kalendārā" 1902. g.) un "Ziedonis un Mirdza" ("Jaunā Raža" VI.) pieder pie dekadentiskākiem darbiem mūsu literatūrā. Tādi pa daļai arī tā laika Kleinberģa dzejoli, kuri parādījās "Austrumā" (sevišķi daudz 1901. g.) un almanahā "Burtnieks". Tādi arī viņa pirmie prozas darbi ("Viņa mira" u. c). Vēlāk Kleinberģis ieguva lielāku skaidrību un laikā no 1902. līdz 1908. g. nāca klajā viņa skaistākie dzejoli ("Trīs apses", "Svētvakara miers", "Svētvakarā", "Kad ziedonis atnāca" u. c). Tie drukāti "Austrumā", "Latviešu Avizēs", "Jaunā Ražā", "Rīta Skaņās", «Vērotājā", "Apskatā" u. c. Kleinberģa dzejas galvenie motīvi ir viegli-zilganas skumjas un tāda pat viegla, mazliet gurdena laimība, kā zils, paveries debesu lodziņš. Kleinberģim nav svešas arī reliģiskas nojautas, kuras dažreiz dziļi un daiļi izteiktas ietvertas. [..] Ap 1905. gadu un vēlāk Kleinberģa dzejā stiprāk ieskanas sabiedriskā stīga, kuru sociālais ideāls savijas ar vienkārši-patiesu dzimtenes mīlestību. [..] Savos prozas darbos Kleinberģis neaizsniedz savus dzejoļus. Viņa stāstu varoņi ir klusi, sirsnīgi, sirdsšķīsti, vientiesīgi cilvēki, ikdienas varoņi, kuri spēj atsacīties un uzupurēties. Tie ir pienākuma un sirdsapziņas cilvēki."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kleinberģis. Ritums, Nr.1 (01.01.1923)