Jānis Kļaviņš

Stāstu un tēlojumu krājumi:
"Pie dzives ziedokļa" (1910),"Dzīves mirkli" (1912), "Pirmie viļņi" (1913), "Laika varā» (1913)

J. Kļaviņš
Svešumā

Kā atlauztos zārkos,
Uz klintīm jauneklis dus.
Viņš negaisos bārgos
Ir iemidzis kluss.

Viņš dzimtenes rīta nesējiem
Uz darbu prieku iedvesa;
Nakts bērni ar karstiem akmeņiem
Uz viņu glūnēja.

Šeit badā un slāpēs
Bij degošā darba pelns...
Līdz dzimtenes sāpēs
Viņš sadega melns.

Dzelme, Nr.6 (01.08.1906)
Stāstos un tēlojumos reālistiski atveidota lauku dzīve, jauniešu tieksme izrauties no savas sētas šaurības, paaudžu konflikts, arī 1905. g. revolūcijas traģiskie notikumi, vairāki stāstu varoņi bez nopietnas motivācijas beidz dzīvi pašnāvībā. Ir arī mīlestības stāsti ar psiholoģiski interesantiem sarežģījumiem.

V. Labrence. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2013"Nav brīnums, ka par kādreiz tik ražīgo latviešu prozaiķi Jāni Kļaviņu jeb Asmas Janci maz vairs ko zinām. Kopš Pirmā pasaules kara gadiem, kad viņš pārceļas uz Azerbaidžāņu (miris tur 1958. gadā), latviešu literatūrā tas nav vairs darbojies. [..]
J. Kļaviņa satīriskie dzejoli un feļetoni toties parādās tādos izdevumos kā «Jupis», «Zibens», «Spēriens» un it īpaši Treimaņa- Zvārguļa «Zobgaļa kalendārā». [..] Tāpat kā joku ludziņai «Velna skuķis», kas savā laikā ir visai populāra. īstais J. KJaviņa darba lauks ir un paliek stāsti. Pārnācis uz Rīgu, viņš lolo cerības, ka varēs iztikt tikai no literāra darba. Ražīgi strādājot un pārtiekot no mazumiņa, daļēji tas ari izdodas. Bet tā galu savilkšana ir reizēm visai grūta. Bieži vasarās viņu var sastapt zem Vērmaņdārza liepām vai kaut kur Rīgas Jūrmalā, bet ziemu — kādā siltā kā tējnicā. Pa laikam viņš mitinās pie draugiem: J. Vainovska, K. Krūzas, brāļiem Strāliem. Būdams kautrīgs un pieticīgs, nedējām ilgi tas iztiek ar sausu maizi un tēju. Arī pilsētā J. KJaviņš saglabā savu zemniecisko smagnējību. Ka šis cilvēks ilgi stai gājis aiz arkla un ecēšām, to varējis pateikt jau no gaitas. Arēji flegmātiskais un paklusais KJaviņš tomēr ir vīrs ar īstu mākslinieka dvēseli, strādā nopietni un čakli. Viņa darbus tādēļ labprāt publicē, un sevišķi to atbalsta E. Birznieks-Upītis, kura dzīves ska tījumā redzam zināmu līdzību ar J. Kļaviņu. E. Birznieks-Upitls gan noteiktāks un stingrāks, bet J. KJaviņš — liriskāks un maigāks. Īsā laikā iznāk veseli četri J. Kļaviņa stāstu un tēlojumu krājumi, bet dala darbu vēl palikusi periodikā. "Pie dzives ziedokļa" (1910), "Dzīves mirkli" (1912), "Pirmie viļņi" (1913), "Laika varā» (1913). Pieminams, ka pēdējos divus krājumus lai. klajā "Dzirciemnieku" apgāds, un visus honorāra jautājumus rakstnieks atstāj E. Birznieka-Upīša izlerršanai. J. Kļaviņa prozas stils, it īpaši pirmajā laikā, ir aprauts, impresionistisks, dodot tikai vieglas zīmējuma kontūras. Viņš meklē valodas labskanību; viņa stāstījumā ir gan gleznieciski, gan arī muzikāli elementi. K. Krūzam te grūti pievienoties. Tiesa gan: J. Kļaviņa stāstu tematika nav nekāda plašā, bet viņš labi to pārzina un izjūt. Grābstišanās ap viņa talantam nepiemērotām, kā saka, "globālām" problēmām rakstniekam maz ko dotu. Nozīmīgu vietu J. Kļaviņa daiļradē ieņem 1905. gada revolūcijas atbalsis. Galvenokārt atplūdu un represiju laiks.

Ojārs Zanders. Dzīve, kas iestrēgusi ikdienā. Karogs, Nr.11 (01.11.1976)

author

Asmas Jancis, Asma

citi izglītības veidipēc pagastskolas turpina izglītošanos pašmācības ceļā

Neretas pamatskola
Dzirnavu iela 4, Nereta

1915–1958
Azerbaidžāna