Jānis Ķelpe
10.01.1908 – 23.09.1981
Jānis Ķelpe (1908–1981) – literāts, publicists un folkloras vācējs. Strādājis Rīgā, kara resorā un publicējies laikrakstos "Jaunākās Ziņas", "Brīvā Zeme", "Latvijas Kareivis", "Rīts", žurnālā "Sējējs" un citos izdevumos. 60.–70. gados Cēsu un Valmieras presē publicējis informāciju par kultūras un sabiedrisko dzīvi, kultūrvēsturiskus un novadpētnieciskus rakstus. Tradicionāli romantiski dzejoļi apkopoti krājumos "Kad ziedoņa vēji šalc" (1927) un "Rietu atbalsis" (1931). Sarakstījis stāstu krājumus "Minjona" (1931), "Skumjie ceļinieki" (1932), "Ēnas padebešos" (1933), "Noreibums" (1935), romānu "Tevi aicinu" (1933). Aizstāvot pozitīvismu literatūrā un vēršoties pret sociālkritiskas ievirzes rakstniecību, publicējis brošūru "Izkurtējusī rakstniecība" (1933). Faktoloģiski bagātas ir Ķelpes literatūrvēsturiskās grāmatas "Latvju jaunās rakstniecības vēsture" (1934), "Sieviete latvju rakstniecībā" (1936, ar rakstnieču autobiogrāfijām), "Latviešu rakstniecības vēsture" (1, 1939), kā arī nelielās apceres "Jānis Veselis" (1938), "Pēteris Ērmanis" (1940). Periodikā J. Ķelpe publicējis recenzijas un apceres, galvenokārt par nacionālpatriotiskas un pozitīvistiskas ievirzes rakstniekiem.