"Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šā žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Stāstu un noveļu krājumos "Dziesminieks un velns" (1920), "Majestātes kazarmēs" (1922), "Fantastiska novele un citas", "Apstarotā galva" (abi 1923), "Leijerkaste" (1. daļa 1923, Kultūras fonda balva; 2. – 1925) personāžu dziļi psiholoģisks tēlojums apvienojas ar strauju sižeta attīstību, situācijām nereti ir absurda iezīmes. Revolūcijas un Latvijas Brīvības cīņu atainojumā Ezeriņš spējis apvienot personāža psiholoģijas atklāsmi ar sociāliem un politiskiem akcentiem. Stāstos kolorīts daudzveidīgas vides un cilvēka tēlojums, darbiem raksturīga izteikta ekspozīcija un negaidīts fabulas atrisinājums. Uzmetumos palicis romāns "Pičs Kublenieks" par "latviešu Pūcesspieģeli", tautas anekdotēs sakņotu varoni."
Rožkalne, Anita. Jānis Ezeriņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Runājot par Ezeriņu, parasti mēdz piesaukt Bokačo, Vailda un Mopasāna vārdus – un pamatoti, jo tieši Ezeriņš pirmais latviešu literatūrā izstrādāja "tīrā" stāsta un noveles principus, atbrīvodams tekstu no pārlieku uzbāzīgās autora klātbūtnes. Šo apzināto distancēšanos starp autoru un tekstu Ezeriņš acīmredzot pārmantoja no Rietumeiropas stāstniekiem, tāpat arī noslieci uz paradoksālu sižetu veidošanu, savukārt izvērstas anekdotes mākslu – no Bokačo, kura noveles viņš bija tulkojis. Faktiski Ezeriņš bija gluži vai neticamu traģikomisku atgadījumu elegantas izklāstīšanas meistars. Viņš bieži izmantoja "nejaušas sagadīšanās" efektu, no kā izriet dažbrīd pārgalvīgie sižeta mežģījumi; ticamības iespaidu ļauj panākt no romantisma noveles poētikas aizgūtā ietvara kompozīcija ("stāsts stāstā"). Viena no Ezeriņa prozas pērlēm ir groteskā novele "Mērkaķis". Tajā kāda ar dzīves baudīšanu pārmēru aizrāvusies dāma karnevāla laikā iemīlas visefektīgākajā maskā, mērkaķī, nenojauzdama, ka maska patiesībā ir īsts mērkaķis, ko sev līdzi atvedis cirka direktors; gala iznākumā mērkaķis, neko daudz nejēgdams no itin cilvēciskas erotikas, sašutis par dāmas uzbāzīgo simpātiju izrādīšanu, viņu sakož un dāma no pārbīļa mirst.
Ezeriņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Daži stāsti vēl jūtami atgādina blaumanisko tradīciju. Ir reālpsiholoģiski stāsti, kuros ikdienas rāmo plūdumu pārtrauc kāds negaidīts sižeta pavērsiens (stāstā "Piezīmes dēlam" bijušais revolucionārs atklāj, ka ir apprecējis sava kādreizējā vajātāja, krievu ģenerāļa, meitu). Krietnu Ezeriņa daiļrades daļu veido romantisma poētikā ieturētas noveles, kurās brīnumjauka pasaka mēdz pārvērsties traģiskā īstenībā (stāstā "Apstarotā galva" aprakstīta pastorāla iemīlēšanās tai īsajā brīdī, kad pieklusis karš). Ir arī smalki niansēta psiholoģiskā proza ("Šaha partijā" tīši zaudēta spēle sarežģī visu spēlētāja turpmāko dzīvi). Un, kas ir diezgan neraksturīgi latviešu prozai, Ezeriņa daiļradē lāgiem pavīd šoka poētikas un "melnā humora" elementi. Līdzās jau piesauktajam "Mērkaķim" te varētu minēt noveles "Cilvēks mārkā", "Tornis", "Prātnieka atriebība", bet jo sevišķi "Kapračus": kāds no šā cienījamā amata meistariem atrok vecu zārku, kurā atrodas ne vien skelets, bet arī nelaiķim savulaik pagalvī likta šņabja pudele. Diemžēl uzdzeršana uz nelaiķa veselību noslēdzas traģiski: atklājis, ka skelets pieder kādam radiniekam, kura nāve ir uz viņa sirdsapziņas ("nejaušās sagadīšanās" efekts), kapracis pārbīlī netīšām satricina kapa bedres irdeno zemi un nosmok zem nobrukuma kārtas.
Pievēršanās šķietamajiem "dzīves sīkumiem", prasme sakausēt veselumā traģisko un komisko, lakoniskā rakstība un nosliece uz groteskām un absurdām situācijām padarīja Ezeriņu par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā. Viņa daiļrade ne tikai atstāja spēcīgu iespaidu uz trīsdesmito gadu īsprozu, bet atbalsojās arī sešdesmito un septiņdesmito gadu literatūrā (piemēram, daudzas Regīnas Ezeras noveles neapšaubāmi turpina Ezeriņa tradīciju)."
Berelis, Guntis. Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. g. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 64.–65. lpp.
"Dzīves uztvērumā, izteiksmē, rakstura izveidojumā J. Ezeriņa darbi atrodas uz robežas starp latviešu klasisko un trīsdesmito gadu nedaudz stilizēto, moderno noveli, ievelk vairākas divdesmito un trīsdesmito gadu novelistikai iezīmīgas līnijas.
Būtiski jaunais, ko J. Ezeriņš ievieš latviešu novelistikā, ir viņa stila neatkārtojamā savdabība. J. Ezeriņa raitais, viegliem, mazliet nervoziem pieskārieniem tvertais dzīves materiāls, visdažādāko iespaidu uzliesmojums un apdzisums nedaudz atgādina impresionistu gleznošanas manieri. Viņa prozas teikumi veidoti ļoti brīvi, tie ir kā acumirklīgas improvizācijas. Ar gluži neparastiem salīdzinājumiem, spilgtām metaforām rakstnieks nedaudzos vārdos ieskicē situāciju, psihisko izjūtu momentu. Tāds stilistiskais paņēmiens novelistikā īpaši pastiprinās trīsdesmitajos gados.
J. Ezeriņš latviešu divdesmito un trīsdesmito gadu novelistikā iedibina sentenciozā stila tradīciju, lielā mērā izkopj itāļu un franču noveles graciozo izteiksmes veidu, kā arī angļu literatūras, īpaši O. Vailda paradoksu mākslu.
Var teikt, ka J. Ezeriņš bija dzimis novelists, viņu valdzināja iespēja novelē parādīt dzīvi kā nejaušību pilnu likteņa rotaļu. Šāds autora redzējums lielā mērā bija savdabīga maska, aiz kuras nereti patvērās pats rakstnieks."
Smilktiņa, Benita. Skumjie smiekli J. Ezeriņa novelistikā. Novele. Rīga: Zinātne, 1999, 161.–162. lpp.
"Būs grūti saskatīt daudzus tādus rakstniekus toreizējā
mūsu rakstnieku saimē, kuru talants īsā laikā būtu tik spilgti uzmirdzējis un
devis darbus ar paliekamu vērtību, kā tas bija ar Jāni Ezeriņu. Tāpēc jo
augstāk vērtējams viņa literārais sniegums, ko viņš atstājis, parādīdams tur
sevi kā īstu, apdāvinātu, nobriedušu rakstnieku. Pēc kritikas un
literatūrvēsturnieku vispārīga atzinuma šai īsajā laikā, īpaši no 1921. līdz
1924. gadam, sevišķi novelē viņš sasniedzis tādu meistarību, kas ar pilnu
tiesību ļauj viņu uzskatīt par Rūdolfa Blaumaņa cienīgu pēcteci. Nepaļaudamies
vienīgi uz savām spējām, bet nopietni un neatlaidīgi strādādams, mācīdamies no
latviešu un cittautu klasiķu paraugiem, viņš bija paspējis savu stilu izkopt un
izslīpēt pēdējo gadu darbos tikpat rūpīgi un pamatīgi kā Blaumanis. Reizē ar to
viņš, kā pats kādreiz izteicās, ieguvis arī novelistam nepieciešamo rutīnu, tā
ka darba uzrakstīšana, kad tas iepriekš iekšēji iznēsāts un sagatavots, kad
visi nepieciešamie materiāli gara izkārtoti, viņam vairs lielas rūpes
nesagādājot. Ar to Ezeriņa noveles pierindojamas pie labākā, ko toreizējā
jaunākā latviešu rakstniecība var uzrādīt un kas glabā sevī ne vien satura, bet
arī formas vērtības, pie kurām kādreiz pētnieki ar prieku varēs pakavēties.
Jānis Ezeriņš ir jaunradītājs ar īsti svaigu tematiku, īpatnēju saturu, bet jo
sevišķi ar svaigiem tēlošanas līdzekļiem. Viņu interesēja sadzīve pilsētās un
laukos, interesēja daudzie un dažādie cilvēku tipi, īsta, spēcīga, krāsaina
sadzīves valoda, dramatiski notikumi un stāvokļi, asprātīgi, anekdotiski
gadījumi, viņš pievērsās tiem, pētīja un novēroja un tad tos lika savu noveļu
vai tēlojumu pamatā. Tādēļ viņa cilvēki ir tik krāsaini, tie liekas it kā tieši
no atsevišķām dzīves situācijām izcelti un grāmatas lappusēs nolikti, valoda
vienkārša, sulīga."
Egle, Kārlis. Tikšanās ar Jāni Ezeriņu. Atmiņas. Rīga: Liesma, 1972, 277.–278. lpp.