Jānis Ezeriņš

Dzimis saimnieka ģimenē.

1907: pirmā publikācija – dialogs "Veltas bailes" Zvārguļu Edvarda "Zobgala kalendārā 1907. gadam" ar parakstu Orions.
Literārās darbības sākumā daudz atdzejoja Afanasija Feta, Aleksandra Bloka, Vladimira Solovjova, Aleksandra Puškina, Ādama Mickeviča, Šarla Bodlēra, Teofila Gotjē, Viljam Bleika, Žorža Rodenbaha u. c. autorudarbus, vēlāk tulkoja galvenokārt prozu. Dzeju, prozu un tulkojumus publiccēja semināra audzēkņu krājumos "Rīta vēji" (1908), "Zem zvaigznēm" (1909) un periodikā.

Darbojies humora jomā, "Ilustrētajā Žurnālā" (1924) publicētas anekdotes par rakstniekiem (bez paraksta), Antona Čehova humoritisko darbu dramatizējums (ar pseidonīmu Abc).

Stāsti un noveles

Romāns

Luga

Dzejoļu krājums

Sastādītājs

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

"Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šā žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Stāstu un noveļu krājumos "Dziesminieks un velns" (1920), "Majestātes kazarmēs" (1922), "Fantastiska novele un citas", "Apstarotā galva" (abi 1923), "Leijerkaste" (1. daļa 1923, Kultūras fonda balva; 2. – 1925) personāžu dziļi psiholoģisks tēlojums apvienojas ar strauju sižeta attīstību, situācijām nereti ir absurda iezīmes. Revolūcijas un Latvijas Brīvības cīņu atainojumā Ezeriņš spējis apvienot personāža psiholoģijas atklāsmi ar sociāliem un politiskiem akcentiem. Stāstos kolorīts daudzveidīgas vides un cilvēka tēlojums, darbiem raksturīga izteikta ekspozīcija un negaidīts fabulas atrisinājums. Uzmetumos palicis romāns "Pičs Kublenieks" par "latviešu Pūcesspieģeli", tautas anekdotēs sakņotu varoni."

Rožkalne, Anita. Jānis Ezeriņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Runājot par Ezeriņu, parasti mēdz piesaukt Bokačo, Vailda un Mopasāna vārdus – un pamatoti, jo tieši Ezeriņš pirmais latviešu literatūrā izstrādāja "tīrā" stāsta un noveles principus, atbrīvodams tekstu no pārlieku uzbāzīgās autora klātbūtnes. Šo apzināto distancēšanos starp autoru un tekstu Ezeriņš acīmredzot pārmantoja no Rietumeiropas stāstniekiem, tāpat arī noslieci uz paradoksālu sižetu veidošanu, savukārt izvērstas anekdotes mākslu – no Bokačo, kura noveles viņš bija tulkojis. Faktiski Ezeriņš bija gluži vai neticamu traģikomisku atgadījumu elegantas izklāstīšanas meistars. Viņš bieži izmantoja "nejaušas sagadīšanās" efektu, no kā izriet dažbrīd pārgalvīgie sižeta mežģījumi; ticamības iespaidu ļauj panākt no romantisma noveles poētikas aizgūtā ietvara kompozīcija ("stāsts stāstā"). Viena no Ezeriņa prozas pērlēm ir groteskā novele "Mērkaķis". Tajā kāda ar dzīves baudīšanu pārmēru aizrāvusies dāma karnevāla laikā iemīlas visefektīgākajā maskā, mērkaķī, nenojauzdama, ka maska patiesībā ir īsts mērkaķis, ko sev līdzi atvedis cirka direktors; gala iznākumā mērkaķis, neko daudz nejēgdams no itin cilvēciskas erotikas, sašutis par dāmas uzbāzīgo simpātiju izrādīšanu, viņu sakož un dāma no pārbīļa mirst.

Ezeriņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Daži stāsti vēl jūtami atgādina blaumanisko tradīciju. Ir reālpsiholoģiski stāsti, kuros ikdienas rāmo plūdumu pārtrauc kāds negaidīts sižeta pavērsiens (stāstā "Piezīmes dēlam" bijušais revolucionārs atklāj, ka ir apprecējis sava kādreizējā vajātāja, krievu ģenerāļa, meitu). Krietnu Ezeriņa daiļrades daļu veido romantisma poētikā ieturētas noveles, kurās brīnumjauka pasaka mēdz pārvērsties traģiskā īstenībā (stāstā "Apstarotā galva" aprakstīta pastorāla iemīlēšanās tai īsajā brīdī, kad pieklusis karš). Ir arī smalki niansēta psiholoģiskā proza ("Šaha partijā" tīši zaudēta spēle sarežģī visu spēlētāja turpmāko dzīvi). Un, kas ir diezgan neraksturīgi latviešu prozai, Ezeriņa daiļradē lāgiem pavīd šoka poētikas un "melnā humora" elementi. Līdzās jau piesauktajam "Mērkaķim" te varētu minēt noveles "Cilvēks mārkā", "Tornis", "Prātnieka atriebība", bet jo sevišķi "Kapračus": kāds no šā cienījamā amata meistariem atrok vecu zārku, kurā atrodas ne vien skelets, bet arī nelaiķim savulaik pagalvī likta šņabja pudele. Diemžēl uzdzeršana uz nelaiķa veselību noslēdzas traģiski: atklājis, ka skelets pieder kādam radiniekam, kura nāve ir uz viņa sirdsapziņas ("nejaušās sagadīšanās" efekts), kapracis pārbīlī netīšām satricina kapa bedres irdeno zemi un nosmok zem nobrukuma kārtas.

Pievēršanās šķietamajiem "dzīves sīkumiem", prasme sakausēt veselumā traģisko un komisko, lakoniskā rakstība un nosliece uz groteskām un absurdām situācijām padarīja Ezeriņu par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā. Viņa daiļrade ne tikai atstāja spēcīgu iespaidu uz trīsdesmito gadu īsprozu, bet atbalsojās arī sešdesmito un septiņdesmito gadu literatūrā (piemēram, daudzas Regīnas Ezeras noveles neapšaubāmi turpina Ezeriņa tradīciju)."

Berelis, Guntis. Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. g. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 64.–65. lpp.
"Dzīves uztvērumā, izteiksmē, rakstura izveidojumā J. Ezeriņa darbi atrodas uz robežas starp latviešu klasisko un trīsdesmito gadu nedaudz stilizēto, moderno noveli, ievelk vairākas divdesmito un trīsdesmito gadu novelistikai iezīmīgas līnijas.

Būtiski jaunais, ko J. Ezeriņš ievieš latviešu novelistikā, ir viņa stila neatkārtojamā savdabība. J. Ezeriņa raitais, viegliem, mazliet nervoziem pieskārieniem tvertais dzīves materiāls, visdažādāko iespaidu uzliesmojums un apdzisums nedaudz atgādina impresionistu gleznošanas manieri. Viņa prozas teikumi veidoti ļoti brīvi, tie ir kā acumirklīgas improvizācijas. Ar gluži neparastiem salīdzinājumiem, spilgtām metaforām rakstnieks nedaudzos vārdos ieskicē situāciju, psihisko izjūtu momentu. Tāds stilistiskais paņēmiens novelistikā īpaši pastiprinās trīsdesmitajos gados.

J. Ezeriņš latviešu divdesmito un trīsdesmito gadu novelistikā iedibina sentenciozā stila tradīciju, lielā mērā izkopj itāļu un franču noveles graciozo izteiksmes veidu, kā arī angļu literatūras, īpaši O. Vailda paradoksu mākslu.
Var teikt, ka J. Ezeriņš bija dzimis novelists, viņu valdzināja iespēja novelē parādīt dzīvi kā nejaušību pilnu likteņa rotaļu. Šāds autora redzējums lielā mērā bija savdabīga maska, aiz kuras nereti patvērās pats rakstnieks."

Smilktiņa, Benita. Skumjie smiekli J. Ezeriņa novelistikā. Novele. Rīga: Zinātne, 1999, 161.–162. lpp.
"Būs grūti saskatīt daudzus tādus rakstniekus toreizējā mūsu rakstnieku saimē, kuru talants īsā laikā būtu tik spilgti uzmirdzējis un devis darbus ar paliekamu vērtību, kā tas bija ar Jāni Ezeriņu. Tāpēc jo augstāk vērtējams viņa literārais sniegums, ko viņš atstājis, parādīdams tur sevi kā īstu, apdāvinātu, nobriedušu rakstnieku. Pēc kritikas un literatūrvēsturnieku vispārīga atzinuma šai īsajā laikā, īpaši no 1921. līdz 1924. gadam, sevišķi novelē viņš sasniedzis tādu meistarību, kas ar pilnu tiesību ļauj viņu uzskatīt par Rūdolfa Blaumaņa cienīgu pēcteci. Nepaļaudamies vienīgi uz savām spējām, bet nopietni un neatlaidīgi strādādams, mācīdamies no latviešu un cittautu klasiķu paraugiem, viņš bija paspējis savu stilu izkopt un izslīpēt pēdējo gadu darbos tikpat rūpīgi un pamatīgi kā Blaumanis. Reizē ar to viņš, kā pats kādreiz izteicās, ieguvis arī novelistam nepieciešamo rutīnu, tā ka darba uzrakstīšana, kad tas iepriekš iekšēji iznēsāts un sagatavots, kad visi nepieciešamie materiāli gara izkārtoti, viņam vairs lielas rūpes nesagādājot. Ar to Ezeriņa noveles pierindojamas pie labākā, ko toreizējā jaunākā latviešu rakstniecība var uzrādīt un kas glabā sevī ne vien satura, bet arī formas vērtības, pie kurām kādreiz pētnieki ar prieku varēs pakavēties. Jānis Ezeriņš ir jaunradītājs ar īsti svaigu tematiku, īpatnēju saturu, bet jo sevišķi ar svaigiem tēlošanas līdzekļiem. Viņu interesēja sadzīve pilsētās un laukos, interesēja daudzie un dažādie cilvēku tipi, īsta, spēcīga, krāsaina sadzīves valoda, dramatiski notikumi un stāvokļi, asprātīgi, anekdotiski gadījumi, viņš pievērsās tiem, pētīja un novēroja un tad tos lika savu noveļu vai tēlojumu pamatā. Tādēļ viņa cilvēki ir tik krāsaini, tie liekas it kā tieši no atsevišķām dzīves situācijām izcelti un grāmatas lappusēs nolikti, valoda vienkārša, sulīga."

Egle, Kārlis. Tikšanās ar Jāni Ezeriņu. Atmiņas. Rīga: Liesma, 1972, 277.–278. lpp.

Hi-hi, Abc, Orions, Unus e multis

1899–1902
Kārzdabas pagastskola
Kārzdaba
T. s. Vanagpakalnes pagastskola

1902–1905
Cesvaines draudzes skola
Cesvaine

1905–1906
Lazdonas draudzes skola
Lazdona

1906–1910
Valmieras skolotāju seminārs
Leona Paegles iela 40, Valmiera

1910–1912
Lazdonas draudzes skola
Lazdona
Skolotājs

1913–1914
Saikavas ministrijas skola
Saikava
Pārzinis.Piedalījies sabiedriskajā dzīvē, teātra izrādēs, spēlējis sarīkojumos vijoli, vadījis skolas kori.

1916
Saikavas ministrijas skola
Saikava
Skolotājs

1916
Laikraksts "Līdums"
Līdzstrādnieks

1916
Laikraksts "Dzimtenes Atbalss" (1915–1918)
Līdzstrādnieks

1918
Palīgskolotājs

1919–1922
Laikraksts "Brīvā Zeme" (1919–1940)
Rīga
Literārās daļas vadītājs

1914
Mobilizēts armijā, bet veselības dēļ drīz atvaļināts.

02.1916
Gulripši
Aizbrauca ārstēties uz Gulripšas (Abhāzijā) tuberkulozes sanatoriju.

1919–1922
Rīga

1922–1924
Prauliena

06.1916–08.1916
Harkiva
1916. gada vasarā no Gulripšas sanatorijas caur Harkovu ieradās Maskavā.

06.1916–08.1916
Maskava
1916. gada vasarā no Gulripšas sanatorijas caur Harkovu ieradās Maskavā.

1924
Austrija
1924. gadā uz neilgu laiku ārstēšanās nolūkā izbrauca uz ārzemēm (Austriju, Šveici, Vāciju).

1924
Šveice
1924. gadā uz neilgu laiku ārstēšanās nolūkā izbrauca uz ārzemēm (Austriju, Šveici, Vāciju).

1924
Vācija
1924. gadā uz neilgu laiku ārstēšanās nolūkā izbrauca uz ārzemēm (Austriju, Šveici, Vāciju).

1918
Vācu okupācijas vara uz apsūdzības pamata Jāni Ezeriņu piecas nedēļas turēja apcietinājumā.

1922–1924
Latvju mākslas aģentūra
Biedrs

1924
Rīgas Otrie Meža kapi

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par noveļu krājumu "Leijerkaste. I."
Literatūra
1924