Par dzejas krājumu "Rūgtais prieks" (Rīga: Ernesta Kreišmaņa apgāds, 1943)
"Ar nedaudz izņēmumiem viņas Rūgtais prieks aptver individuālas tēmas ar psīcholoģiski aistētisku ievirzi."
Grīns, Jānis. Ingridas Vīksnas dzejas Rūgtais prieks.
Latvju Mēnešraksts, Nr. 3, 1943.
"Ingridai Vīksnai ir laimējies jau dzejoju krājuma virsrakstā "Rūgtais prieks" izpaust divas raksturīgas savas dzejas īpašības. Vīksnas dzejas pamats ir spilgti tēlaina pasaules skatīšana, un mīļākie izteiksmes līdzekļi tālab pārnesums (metafora) un pārnestais pievārds (etaforizētais epitets, piem.: "rūgtais prieks"). Un viņas pāsaules izjūta ietiecas it kā vīrišķīgā skarbumā, asumā, tvirtumā.[..] Smaržas un taustes sajūtu pilnīgs pārsvars un it īpaši parastāko redzes apjautu aizstāšana ar taustes apjautām. Taustes sajūtas ir pirmatnējākas, un to izcelšana notrulināto intelektuālistu allažiemīļoto redzes sajūtu vietā piešķir Vīksnas dzejai zināmu svaigumu un vienkāršu spēku. Tas pats sakāms par Vīksnas kustību apjautām. [..] Tēlu pasaule un pārdzīvojumu pasaule Vīksnsa dzejā saskanīgi atbilst viena otrai. Arī viņas pārdzīvojumu raksturo zināms pirmatnīgums un vienkāršs svaigums. Tajā nav sievišķīgi maigu ilgu, bet vienkārša un kaislīga dzīves kārošana."
Kalve, Vitauts. Jauni dzejnieki. Izglītības Mēnešraksts, Nr. 8, 1943.
Par īsprozas krājumu "Dāvana" (Toronto: Druvas apgāds, 1953)
"Grāmatas sacerējumi lielāko tiesu ir ar publicistiskiem tematiem, ko snieguši pieredzējumi bēgulībā. Vīksna varējusi vēl visai maz izvērst un parādīt dziļākus būtiskus pārdzīvojumu slāņus. Ar būtību sakarā stāv arī stila īpatnība. Izteiksme Ingridai Vīksnai tīra, skaidra, prātīga, tā netiecas aizgrābt, aizkustināt, bet nosaukt, apstiprināt, noskaidrot. Arī tur, kur tēlotajos cilvēkos ielaužas irracionālas jūtas, rakstniece patur vēsu mieru, izteiksmes analizējošo noteiktību, bieži izlietojot otras pakāpes stāstījumu, t. i. par attiecīgo gadījumu stāsta vai nu pati iejauktā persona vai kāds trešais no malas. Cilvēki iztirzā paši sevi: piem. Vanga Dāvānā, Irēna Leģendā. Kādreiz šādu tēlošanas veidu mēdza dēvēt par intellektuālismu, bet šis vārds tagad no biežas lietošanas nodilis. Man negribētos ar to apzīmēt Ingridas Vīksnas īpatnību, kam ir sava patstāvīga nokrāsa un nebūs samaināma ar citām."
Veselis, Jānis. Ingridas Vīksnas - Dāvana.
Latvija Amerikā, 1954, 13. febr.
Par dzejas krājumu "Neviens mūs nedzird" (Toronto: Valtera Ziediņa apgāds, 1984)
"Līdz šodienai viņas dzeja izaugusi daudzkārtaina kā dvēseliskajā, tā arī intelektuālajā saturā. Skatījums nepaliek tikai izjūtu zīmējumā un skaņā, bet sniedzas dziļāk un tālāk, cilvēka esības kodolā un visas tautas liktenī. [..] Ingridas Vīksnas grāmatā intīmā un pārdomu dzeja sasaistās ar tautas likteņa drāmu. Viņas lirikas varonis nerunā tikai kāda indivīda balsī, bet reizē arī visas savas tautas un tās likteņa sāpē, iekliedzienā un protestā."
Klīdzējs, Jānis. Ingridas Vīksnas sasauciens.
Latvija Amerikā, 1985, 9. febr.